Labvakar, šajā vējainajā trešdienas vakarā. :-)
Šodien analizēju, ko esmu dzīvē darījusi un ko vēl nē, kā uzvedos dažādās situācijās un tā, un nonācu pie secinājuma - man ir bail no vīriešiem. Nejau tā, ka ieraugo uz ielas, es sāku trīcēt un pāreju ielas pretējā pusē, bet, piemēram, bankā paņemot numuriņu, pie sevis ceru, ka mani apkalpos sieviete. Redzu darba sludinājumu, ka meklē asistenti, man viss apmierina un vēlos pieteikties, bet tad ieraugu, ka asistente vajadzīga, piemēram, Kristapam, tādēļ cv vienkārši nenosūtu. A draudzenēm esmu atvērta, jautra, jokoju, pat ar tiko iepazītām meitenēm, bet tiklīdz, ka piemēram kompānijā pievienojas kāds puisis, tā noslēdzos sevī, lieki nerunāju, nejokoju.
Nespēju izskaidrot šīs sajūtas, jo nav tā, ka bērnībā kāds būtu man uzmācies, vai kas cits, vismaz neko tādu neatceros.
A pazīstamiem viss kārtībā - ar brāli, viņa draugiem, tādiem ko pazīstu jau sen, viss kārtībā, nejūtu to diskomfortu.
Kā no šī tikt vaļā, jo tikai tagad ssapratu, ka tas nopietni traucē dzīvot:-/
249
