Sveikas!
Man pēdējās pāris nedēļas galvā pilnīgs juceklis. Vajag kādam izstāstīt, varbūt kādai būs jebkas bilstams, kas man palīdzēs. Man vajag dzirdēt jebkādas domas par šo visu, citādi vairs netieku ar sevi galā, tikai maļu visu laiku pa galvu vienu un to pašu, bet netieku skaidrībā, ko darīt. Man laikam vajag dzirdēt viedokli no malas, bet apkārt nav neviena, ar ko par šo varētu parunāt, tāpēc izlēmu rakstīt šeit. Centīšos rakstīt saprotami, bet nesolu, jo galvā pamatīgs juceklis.
Runa ir par augstāko izglītību. Es nevaru izlemt, vai man spiest sevi turpināt un pabeigt iesākto, lai gan es jūtu, ka šis nav tas, ko es vēlējos. Sāku domāt, ka varbūt akadēmiskā izglītība vispār nav priekš manis. Man patīk mācīties un apgūt jaunas lietas, bet man ļoti nepatīk visa tā referātu un citu darbu rakstīšana. Man patīk mācīties priekš sevis. Man ir 30 gadi, ir jau viena nepabeigta augstākā izglītība. Nepabeigta - visi 3 gadi nomācīti, visi kursi nokārtoti, nav uzrakstīts bakalaura darbs. Tieši tādēļ, ka nu nesanāk, nepatīk, nepadodas man tā formālā darbu rakstīšana un ūdens liešana. To bakalauru diez vai uzrakstīšu, jo nu jau ir pagājuši 8 gadi kopš tām studijām. Pirms pāris gadiem jutu, ka gribas atkal pakustināt smadzenes un iestājos augstskolā IT studijās neklātienē, jo varēju apvienot ar darbu. Studijas par maksu, maksāju katru mēnesi. Tikko sākās 3. gads, vēl 2 priekšā. Jau pagājušajā gadā vairākkārt bija domas par pamešanu, bet nu kaut kā nocīnījos. Tagad atkal. Man patīk visa programmēšana, datu pārraides tīkli, datoru arhitektūra un tādas lietas, ar to viss ir kārtībā. Bet, kad sākas visādas projektu, dažādu dokumentāciju rakstīšanas un tādas "augstas" lietas, tas vairs galīgi nav man. Tas mani nekad nav interesējis, tāpēc man ir grūti. Un šādu priekšmetu ir daudz. Jā, pati vainīga, kārtīgi neizpētīju, kas mani sagaida, kad stājos. Biju gatava uz dažādu programmēšanas valodu, datora uzbūves, tīklu veidošanas utml. apguvi.
Vēl viena lieta ir augstskolas un dažu pasniedzēju brīžiem diezgan neieinteresētā attieksme pret neklātienes studentiem, kas man liekas diezgan neforši, jo mēs tomēr maksājam ne mazo naudu, atšķirībā no klātienniekiem. Sīkāk par šo neizplūdīšu, bet tur būtu daudz, ko stāstīt.
Vēl lieta, kas man sagādā problēmas studijās, ir mana problēma ar prezentēšanām. Kad ir kaut kas jāprezentē kursa un pasniedzēju priekšā, man ir bijis, ka aiziet arī līdz tādām panikas lēkmēm, ka sāku raudāt, galvā melna bilde, visa trīcu, sirds dauzās un nevaru neko izdarīt. Tādos brīžos domāju, ka varbūt augstākā izglītība nav domāta man, ja es pat nespēju normāli noprezentēt savu darbu. Jo tas būs jādara vēl daudz un man bail par to pat domāt.
Ja kaut kā mēģināšu visus šos gadus izvilkt, tad man būs vismaz kaut kāds augstākās izglītības papīrs. Visur jau tagad prasa tos papīrus. Ja pametīšu studijas, tad man būs 30 gadi, bet joprojām nekādas augstākās izglītības un maz cerību, ka vispār jebkad tāda būs. It kā jau man nav īpaši lielu ambīciju, lai veidotu lielu karjeru, bet gribētos jau kādreiz kādu darbiņu, kur maksā kaut vidējo algu. Bet tak jebkur prasa tos papīrus.
Es nezinu, ko darīt. Mocīties, lai vismaz iegūtu papīru par augstāko izglītību? Samierināties, ka nebūs man tāds papīrs un visticamāk arī nāksies visu dzīvi strādāt mazkvalificētus darbus? Es labprāt mācītos visādos kursos un apgūtu dažādas, sevi interesējošas lietas. Tāda veida mācīšanās man ir tuvāka, nekā akadēmiskā. Bet augstākā izglītība tomēr mūsdienās ir gandrīz must-have. Un nav jau tā, ka man galva nestrādā.
Ehh, sanāca baigi nesakarīgi, bet man vajadzēja kaut kā izlikt, kas mani nomāc, citādi arī naktīs vairs gulēt nevaru normāli. Visu laiku tikai domāju par šo un nevaru izlemt, ko darīt. Es zinu, ka lēmums jāpieņem vienīgi man pašai, bet es ļoti gribētu uzklausīt jebko par šo tēmu. Ja vispār kaut kas ir skaidrs, ko es te sarakstīju.
7
