wee baigi labi aprakstīja arī manas domas. Bērni patiešām ir uztaisīti par nīkuļiem, kuri neko nespēj saprast un nevis tāpēc, ka viņi tādi ir, bet tāpēc, ka pieaugušie viņus tādus redz.
Ja piever acis uz to, kāda vispār ir izglītības sistēma (es vispār savam bērnam labprātāk nodrošinātu mājmācību), tad mācību uzsākšana 6 gados pati par sevi ir atbalstāma, manuprāt. Arī es uzsāku mācības 1.klasē, kad tikko bija palikuši 6 gadi. Tāpēc, ka mācēju lasīt un vienkārši tāpēc, ka vecākiem bija ērtāk palaist mani vienā klasē ar manu gadu vecāko brāli. Ar visu tiku galā un esmu priecīga par tādu pieredzi.
...turklāt vēl katru dienu ar kājām ejot uz skolu 3 km turp un 3km atpakaļ, tai skaitā pa sniegiem un kupenām. Eh, bet cik tas bija forši. Mūsdienās tās būtu šausmas un vecāki jūtas tā, ka bērns ir jaaizved līdz skolas durvīm līdz padsmit gadu vecumam (es, iespējams, jutīšos tāpat, kad mans bērns būs skolas vecumā), bet mums, kas staigāja uz skolu, tas bija lielākais dienas piedzīvojums - izdauzīties pa ceļam un atnākt mājās, kur gaida mamma ar siltām pusdienām un vienmēr jautā "stundas tak beidzās tikos un tikos, kāpēc tik ilgi nācāt?", jo sazvanīt un pakontrolēt taču nevarēja...
Es te runāju kā ome, piedodiet, ieslīgu atmiņās. :-D