Mums arī bija ābeces ar gaili virsū, bet tas bija tikai viens no ābeču veidiem, kas tika izmantots vismazāk. Tā kā bērnudārzā negāju (ok, pusgadu ļoti mazā vecumā), tad nezinu, cik daudz tur mācīja no skolai derīgām prasmēm. Spriežot pēc klasesbiedriem, kuri knapi atšķīra burtus, laikam jau neko vairāk par līmēšanu nemācīja gan..
Neesmu nekāds brīnumbērns, bet tekoši lasīt iemācījos 4 gadu vecumā, 5 gados jau ar mammu čāpoju uz bibliotēku pēc grāmatām. Sākot skolas gaitas, pratu rakstīt, rēķināt, zināju kaut cik reizrēķinu, vecāki arī angļu valodas pamatus iemācīja. Pirmajās pāris klasēs no garlaicības miru nost.
Nezinu, man jau šķiet, ka ir tikai normāli prast lasīt, uzsākot skolas gaitas. Tiem, kuri atnāca uz skolu kā teju baltas lapas, klājās krietni grūtāk arī pēc tam. Turklāt, būtu jābūt puslīdz vienādam sākuma līmenim skolēnu vidū, lai nebūtu tā, ka skolotāja velta uzmanību tikai iepalikušajiem un tālāk tikušie klusi pelē stūrītī.