Sveikas!
Nekad iepriekš neesmu diskutējusi publiski par savām attiecībām, bet šoreiz nolēmu uzjautāt šeit anonīmi forumā.
Tātad esmu attiecībās 9 gadus, esam precējušies 2.5 gadus. Vīrs ir mana pirmā un vienīgā mīlestība, pazīstami esam kopš bērnības. Ikdienā sadzīvojam ļoti labi, protams, ir bijuši strīdi, lielāki, mazāki, nerunāšanas dienām utt., kā jau mēdz notikt. Taču tas, ko mana sirds nespēj izturēt, ir tas, ka ik pa laikam viņš uzsāk tādas sarunas, kas noved pie strīda. Bet šie iemesli vienmēr ir bez pamatojuma. Par piemēru, patreiz viņš ir ārzemēs (tāds darbs), atsūta man naktī īsziņu: ''Tu zini, mani māc šaubas, vai tu par mani nākotnē vienmēr rūpēsies, t.i. vai būsi blakus tādos mirkļos, kad man vajag tavu plecu...'' es to nesaprotu! :'-( Mēs viens otru mīlām, vismaz viņš to man vēljoprojām ikdienas apgalvo, es viņu tiešām mīlu, tāpat kā pirms gadiem 10, kad bijām tikai draugi. Bet šīs dīvainās ziņas un sarunas man duras sirdī. Es zinu, ka arī tagad, mēs pastrīdēsimies varbūt, viņš atbrauks, viss būs ok uz laiku. Bet es arī zinu, ka pēc mēneša, diviem atkal uzpeldēs kāda šāda ziņa vai saruna.
Mani baida tas, ka varbūt viņš vairs nevēlas būt ar mani kopā, bet nespēj to atklāti pateikt. Jo, kad ir bijusi asāka vārdu pārmaiņa, esmu to jautājusi, bet vienmēr apgalvo, ka mīl mani, taču nesaprot ''šīs lietas''. Šīs lietas būtībā ir neesoši notikumi, manas darbības vai uzskati, ko nekad neesmu darījusi, paudusi, bet ko es it kā varētu izdarīt. Es baidos, ka es akli mīlu un visu piedodu. Piedodu? Jo tie mēdz būt sīki apvainojumi, kam nav pamatojuma, es nekad neesmu devusi iemeslu tādiem ar savu rīcību. Kad tiekam pāri, tad viss ir atkal kārtībā.
Kādi jums komentāri? Laikam gaidu tikai citu domas vai pieredzi, jo man īsti tādas labākas draudzenes nav, jo arī labākais draugs ir vīrs. Mēs esam pieņēmuši nopietnu lēmumu, doties dzīvot uz citu valsti, jo darbs viņam tāds, man ir jākārto testi, jāvelta laiks daudzām lietām. Es baidos aizbraukt un tad saprast, ka viņš nevēlas dzīvot ar mani.
89
