Par no padomju laikiem nākušo uzskatu- dzīve ir darbs, jāstrādā smagi, darbs nav viegls, bla bla bla (es nedomāju centīgu strādāšanu karjeras labā).
Lai arī pati tā ne tuvu neuzskatu (ja tavs darbs tev patīk, to darot esi laimīga, izbaudi un nenostresojies- burvīgi, lieliski!), man šis ir kautkā iedzīts prātā un, lai arī mans darbs man patīk, nav ne smags, ne pārāk grūts- vienvārdsakot- es to varētu veikt chillā, bez stresa, man patīk- iekšā ir tās domas- nē, ja tu to izbaudi, tu nestrādā pietiekami labi, darbs nevar būt atpūta utt- lai gan jau teicu, ka pati tā neuzskatu, bet liekas, ka citi nosodīs un teiks, ka nestrādāju pietiekami, ja būšu priecīga. Un dēļ tā es pati sevi stresinu, darbu daru stresā, neesmu priecīga, nostrādājos, nogurstu.
Un zinu, ka tie ir tikai mani kukaiņi galvā, jābeidz tā domāt- bet ir grūti tieši beigt tā domāt. Cosmo to neiemācīs, bet gribējās parunāt par šo tēmu. Varbūt kādai līdzīgi, vai ir ko teikt par so tēmu?
17
