Fobija uzstāties

Man ir ļoti līdzīgi. Pilnīgi panikas lēkmes nāk virsū no uzstāšanās un gribās mukt prom. Man pašai palīdz kādu laiciņu iepriekš iedzert balderjāņus vienkārši. Citiem palīdz vienkārši bieža uzstāšanās, ar laiku pierodot, bet ne uz visiem tas arī strādā.

Cik bieži tev ir tās prezentācijas?
Bet nu, neieteiktu antidepresantus pirms uzstāšanās - vari palikt miegaina, un ja acis kritīs ciet, nekas labs nesanāks. Alkoholu... es neriskētu, sevišķi tukšā dūšā :) Labāk pamēģini visādus herbastresus utml., kā arī atkārto mantru: kursabiedriem īstenībā ir pilnīgi vienalga, ko es saku un kā es uzstājos... Kyrsabiedri manas prezentācijas laikā vai nu uztraucas par savu prezentāciju, vai skatās kaķu video telefonā...

Herbastresu izmēgināju, kad bija streisains darba un mācību periods- nejutu nekādu efektu. Jāprezentē katru otro nedēłu vai trešo. Prezentēšanas pieredze man ir, bet tā neko nedod. Varbūt retās reizēs nezināmu iemeslu dēł panika neuznāk un tad pēc prezentācijas brīnos. Vispār parasti daudz vārdu nenāk no manis, kad jāizsaka savs viedoklis lekcijas laikā vai viesos, protams, izñemot, kad auditorijā pajautā kaut ko, ko zinu un kur nav daudz jārunā.

Man vieglāk būtu striptīzu nodejot tajā auditorijā, godīgi sakot.

Man pārliecināti justies ļauj tas, ka es ļoti labi pārzinu tēmu un patiešām zinu, ko runāju. Tad stresa nav itin nemaz.

Nekādas zāles, vajag iet un darīt (prezentēties). Pirmā reize, varbūt sanāks ne tā, kā iecerēts. Tas ir normāli. Jo vairāk pretestība būs, jo lielāks rūdījums. Kur tad citur iemācīsies, ja ne darbā (šajā gadījumā - prezentācijā).

vēl man palīdz sapucēties un izskatīties lieliski - pēc principa, varbūt pamuļķe, kas dreb un stostās, bet toties - brīnumdaiļa.

Neesmu labākā padomdevēja šajā jautājumā, bet pilnīgi saprotu tavu situāciju. Man arī ir tā, ka ir paniskas bailes no uzstāšanās. Kā tikai izdzirdu, ka skolā kaut kas būs jāprezentē vai jāstāsta klases priekšā, uzreiz mēģinu sadomāt, kā no tā izvairīties. Ne vienmēr tas strādā, jo daudzas prezentācijas ir uz atzīmi. Tomēr pēc iespējas biežāk cenšos vispār uz tām stundām neierasties, kad man jāprezentē, labāk vēlāk aizeju uz konsultāciju un norunāju tur, mazākas auditorijas priekšā, jo zinu, ka konsultācijās skolēniem tiešām neinteresē, ka es tur klases priekšā kaut ko stāstu, jo viņiem jālabo savi darbi. :)
Kaut kad jau būs jātiek pāri šim niķim, bet nu, kamēr nesavedīšu sevi kārtībā, tikmēr jākuļās, kā māku. :)

Man arī palīdz tēmas pārzināšana, bet, ja ir jārunā garāk, tad tāpat tas notiek ar nedabīgu stresu.

Es parasti trīcu pie visām miesām, kad izeju publikas priekšā. Balss aizlūzt, knapi spēju kaut ko pateikt, kaut arī parasti mana balss ir diezgan skaļa. Atceros, ka 9. klases latviešu valodas eksāmena mutiskajā daļā gandrīz raudāt sāku no uztraukuma, kad zpd bija jāprezentē, tad vispār bija vāks - trīcēju kā apšulapa, kaut arī pirms tam iedzēru baldriāņus.
Man nomierinošās tabletes nelīdz, alkoholu nelietoju, vienkārši jāstrādā ar sevi, bet to arī bail darīt.. :D

Pat pārzinot tēmu pilnībā stress nemazinās. Tā pat no galva pat visu iekaļot, vari aiziet priekšā un pēkšņi kā stirna uz lukturu gaismām sastingt un aizmirst visu, sākt raustīt valodu, rokas nekontrolējami dreb un vienkārši publikas priekšā izgāzties kā veca sēta. Es esmu gana redzējusi ka cilvēki uztraucās pirms prezentēšanās, bet godīgi sakot nevienu reizi neesmu satikusi kādu kam būtu tā kā man.
Šādas bailes esot bērnībā parādijušās vienā jaukā dienā pēc skolas. Pirms tam tādas nebija vispār, bet tad vienā acu mirklī tās parādijās un nebija vairs apturamas. Pati neatceros kas toreiz notika, bet acīmredzot tā ir kāda trauma kuru tajā vienā dienā ieguvu un nespēju tikt no tās vaļā.

Pēc dažu citu diskusiju lasīšanas, šīs diskusijas autores teksts ir kā paradīze manām acīm! Diemžēl par tēmu nav ko teikt.

Man pat mazliet žēl sevi šajā ziñā, ka sevi tā moku, liekot studēt tur, kur prezentācijas nav retums. Agrāk naivi domāju, ka regulāri to darot, būs labāk.

Adventi hah, man līdzīgi kā tev ir, ka uzreiz cenšos izdomāt kā izvairīties. Patiesībā vienu mirkli tas bija tik traki iegājies, ka es, lai gan biju sagatavojusi darbu, pie kura ļoti centos, bet tik līdz man bija jauzstājas es vienkārši pateicu "Nē", un pieņēmu to ka man iedod nesekmīgu atzīmi. Ja varēja, tad pēc tam aizgāju un to izlaboju, ja nē, tad vienkārši samierinājos.

Nezinu, vai ir kāda recepte baiļu pārvarēšanai.
Agrāk man ļooti patika uzstāties. Da jeb kā. Man ēst nevajadzēja, ja deva parunāt. bet ar gadiem kļūstu ar vien biklāka. Man joprojām patīk būt uz skatuves un es no tā ķeru zināmu kaifu, bet stress ir daudz lielāks nekā agrāk. To pārvarēt var tikai darot. Tas patiesi tā ir.
Bet baigi no svara, kas tās publikas priekšā ir jādara. Ja man būtu jāspēlē sapņu loma sapņu lugā, es kust aiz laimes, bet angliski stāstīt par kvantu mehatroniku es diezin vai būtu spējīga. Un pat ja būtu, pat ja pārzinātu tēmu, diez vai varētu to izdarīt bez stresa.
Protams, ka medikamenti palīdz, bet tie neko neiemāca. Publiska uzstāšanās ir cīņa ar sevi. Iemācīšanās sevi saņemt rokās, savākties, kontrolēt savu stresu. Jo stress ir visiem. Visi uztraucās pirms uzstāšanās, lai cik lieli mākslinieki būtu. Atšķirība ir tikai tajā, ka citi spējs tikt ar sevi galā un citi nespēj. Citi ir pārliecināti par sevi, citi mazāk pārliecināti.
Radi sev tēlu. Ieņem lomu. Tas man palīdz. Es kāpju uz skatuves nevis kā es pati, bet kā izdomāts tēls.

Protams, ka medikamenti palīdz, bet tie neko neiemāca. Publiska uzstāšanās ir cīņa ar sevi.

Jāpiekrīt, ka tā ir cīņa ar sevi. Medikamenti nepalīdz, ar laiku tie sāk traucēt (agrāk vai vēlāk).

Pagājuši jau vairāk kā četri gadi augstskolā, kur regulāri ir prezentācijas... neesmu vēl izaugusi no tā stresa. Nu nevaru, man riebjas prezentēt un nav iespēju no tā izbēgt. Atzīmes gan vienmēr ir labas, bet nu pat profesionālākie reperi neprot tik ātri skaitīt savas rīmes, cik es ātri prezentēju :D Reizēm pat tāda sajūta, ka es pēc prezentācijas pirmo reizi ievelku gaisu :D Toties kad pēc prezentācijas jāatbild uz jautājumiem - esmu mierīga, jūtos labi.

Man pārliecināti justies ļauj tas, ka es ļoti labi pārzinu tēmu un patiešām zinu, ko runāju. Tad stresa nav itin nemaz.

vēl man palīdz sapucēties un izskatīties lieliski

+
Es principā pucējos katru dienu, bet, ja zinu, ka būs kaut kāda uzstāšanās, pacenšos vairāk un cenšos arī izvēlēties apģērbu, kurā jūtos komfortabli.

Tāpat kā Heilla es vārdus beru kā reperis. Un par darbu ar sevi es domāju, ka psihisku vainu nevar atvieglot bez zālēm, bet varbūt es kłūdos, varbūt kāda hipnoze palīdz.

Lasot šo tēmu pat radās stress, atceroties kāda ir tā sajūta uzstāties publikas priekšā. :D Arī ļoti riebjas, kaut vai tikai nolasīt tekstu no lapas, rokas trīc un lapa vēl vairāk. :D
Nezinu ko lai iesaku. Palīdz, ja iegalvoju sev, ka nevienam tāpat tas neinteresē, ka to klausās tikai skolotāja un atzīme ir vajadzīga man nevis citiem. Tā kā saņemies un runā. :D Bet, protams, līdz ko nostājos auditorijas priekšā visas domas pazūd un esmu tikai es pret pārējiem. :D