"Svešs" bērns un attiecības

Bet, ja vīrietis slikti izturas pret savu māti, bet ļoti labi pret savu māsu? Kā tad viņš izturēsies pret svau draudzeni vai sievu?

Bet, ja vīrietis slikti izturas pret savu māti, bet ļoti labi pret savu māsu? Kā tad viņš izturēsies pret svau draudzeni vai sievu?

Vēl trūkst turpinājuma - Cik gadu ir Pēterītim vai ar kādu ātrumu pārvietojas Jānītis :D :D :D

wee, jā! :-D:-D:-D:-D

Piekrītu wee, ka tur apakšā parasti tiešām ir gadiem ilgs stāsts, un bieži vien tā attieksme ir vnk neitrāla.
Tepat forumā var lasīt stāstus par vecākiem, kas saviem bērniem visu dzīvi ir stāstījuši, ka nemīl un negrib viņus.

Traucētu!
Man pašai ir draugs, kurš pieņem mani ar 'piekabīti'.
Bet es gan nespētu līdz galam to pieņemt.

Man viriesi ar berniem neinterese. Brivo, lielisko viriesu izvele man apkart ir pietiekami plasa, lai nebutu tadi ar berniem jaizvelas. Varam but vienkarsi draugi, bet tas ari viss. Sobrid gan esmu attiecibas, bet, ja butu briva, tad nopietnam attiecibam virieti ar bernu pilnigi noteikti neizveletos.

Manuprāt situācija ir atkarīga no visām iesaistītajām PIEAUGUŠAJĀM pusēm. Es personīgi neuzskatu bērnus kā traucēkli vai piekabi (bērns ir kaut kāda lieta?) un nesatiktos, ja vīrietim būtu bērns, bet viñš par bērnu nerūpētos. Bet vispār jau ir labi, ka cilvēki, kuri redz bērnu kā traucēkli, vīrieša uzmanību prasošu objektu un vīrieša materiālā labuma patērētāju (atsaucoties uz dažiem komentāriem), neiesaistās šādās attiecībās un nemoka ne bērnus, ne savu ES ES ES unikālo personību.

Man viiriesa beerns nebuutu "trauceklis",bet es loti saubos,vai adekvaati iztureetos pret so beernu-iipasi striidu situaacijaas.
Reizeem ar saveejiem nezini kaa tikt galaa,kur nu veel ar "svesu" beernu.

Kumu, ko Tu domā ar "adekvāti"?

Man buutu bail stingraak kaut ko pateikt,aizraadiit utt

Esmu attiecībās ar vīrieti, kuram ir 2 bērni, katru 2.nedēļu viņi dzīvo pie mums, bet brauc "paēst un patusēties" arī mammas nedēļās, attiecības mums ir ļoti labas, dažreiz kopā gatavojam, ar jaunāko veicam "visādus eksperimentus", palīdzu ar mājas darbiem, spēlējam spēles, runājamies, ja draugs nevar, bet bērnam vajag, pavadu ar viņu laiku divatā, nekad neko tā īsti neesmu atteikusi, viņi nāk runāties, stāsta, kā pagājusi diena, ko ieplānojuši, uztveru viņus kā draugus, ļoti sāpināja, ka tagad, kad gaidu mazo, vecākais bērns pateica, ka nav iepriecināts, jo mazais visu laiku raudās un viņam tas besīs :-(

Tevi pašu arī besīs, ja mazais visu laiku raudās :)

Jā, piekrītu, jo Tu neesi vecāks, bet tieši tāpēc iepriekš teicu, ka situācija atkarīga no pieaugušajiem, precīzāk viñu attieksmes. Ja cilvēki spēj izrunāt kutelīgas situācijas bez kliegšanām un ir ieinteresēti dzirdēt otru (svarīgs faktors), tad vieglāk reagēt uz nākotnes situācijām. Kā Tu reagētu uz bērniem, kurus nākas pieskatīt, piem., Tava bērna ( nav ne jausmas vai esi mamma) draugiem, kuri atnākuši ciemos un sastrādā blēñas?

Litota, bērni mēdz būt greizsirdīgi, kad parādās brālītis/māsiņa... tāda problēma ir arī ģimenēs, kam visi bērni kopīgi :)

Pa cik esmu jau 28 gadus veca.
Manam fāterim ir draudzene, viņa vecuma 50 gadniece, kura aizliedza mums kontaktēties!!! Viņa slēpjās un neuzskata par vajadzīgu iepazīties.
Sakiet, vai tāds pieaugušais skaitās normāls???

Reiz satikos ar vīrieti, ļoti viņš simpatizēja, bet kā pateica par bērnu .. tā tas visu patikšanu kā ar roku noņēma (t) Tomēr piekritu vēlreiz satikties, toreiz pie viņa bija arī puisītis, nu tāds bērnudārznieks maziņš - man bērni patīk, bet nu svešu pieņemt es nevarētu, nē, negribētu vīrieti, kuram ir bērns no citas (t) Būtu tomēr jārēķinās ar vēl kādu, mazums, vēl māte jauktos pa vidu - nē, paldies 8-) Turklāt arī uzskatu, ka bērniņu var plānot tad, kad abi tam ir nobrieduši - saprotu, ka dzīvē nekam nav garantijas, tomēr zinu, ka pati vēlos arī savus bērnus un negribētu zīlēt, vai mums nesanāks tāpat |-) Jo ir tieši tā, kā meitenes saka - ir taču pietiekami daudz brīvu vīriešu, kādēļ gan jāpinas ar šādiem :-D Un man ir svarīgi, lai tik nopietnas lietas kā kāzas un bērni man un manam vīrietim būtu kopā pirmo reizi abiem, nevis viņam tas viss jau bijis - pff (e)

Ir tā bijis. Būtībā tas netraucē un nav iemesls, lai neveidotu attiecības. Taču manā pieredzē bērnu māte bija savāda un bērni no bērnības nebija ieaudzināti zolīdi, tāpēc grūti pieņemt, ka tie ir cilvēki "bez maniem gēniem" :D bet katram jau savs.

Es personīgi neuzskatu bērnus kā traucēkli vai piekabi (bērns ir kaut kāda lieta?)

Tur jau arī tā problēma, ka nav lieta. Bērns vienmēr prasa uzmanību, rūpes, ar viņu ir jārēķinās, šodien, rīt, aizparīt, pēc gadiem pieciem arī. Un es to tagad nesaku tāpēc, ka man, kā Tu saki, ļoti svarīga sava unikālā ES, ES, ES personība, bet, ja esi ar kādu attiecībās un šim kādam ir bērns, nevari viņu ignorēt, kaut kādā mērā arī Tev ar viņu jārēķinās, kaut kādā mērā tas bērns ienāk arī Tavā dzīvē. Bet, ja bērnus negrib, tie nepatīk kā tādi, tad tas rada diskomfortu un vēlāk tas diskomforts un nepatika atsaucas uz partneri, attiecībām, kas zina, vēl arī bērnu.

Palasot forumu, izskatās, ka vairums negrib vis. Sanāk, ja bērns ir viņam/viņai, jāsagaida, kamēr tas izvācies no mājas un jācer ka bijusī otrā pusīte jau citos medību laukos;(.
:-O

Palasot forumu, izskatās, ka vairums negrib

Tev ir paveicies, ka ir dzīve arī ārpus foruma un viedokļi izklaides portālā nav nekāds nopietnais rādītājs.