nesen biju šādā situācijā un izlēmu, ka no, no no. nejau tāpēc, ka man būtu problēmas tajā, ka viņs ar to berna māti komunicē, tiekas vai pavada laiku kopā, jo tas, manuprāt, ir tikai loģiski. bet tāpēc, ka, kamēr man nav bērnu pašai, man citu bērni brutāli traucē īstenot savas vēlmes un plānus, īpaši, ja bērns ilgu liku pavada pie tēva. nav tādas divvientulības, nav spontantitātes un plusā vēl daaaaudz runu par to, ko tas bērns dara, ko viņi dara, ko viņs jaunu iemācījies. un, kā jau minēju, kamēr man nav sava bērna, es par šo nesajūsminos un neizprotu, tas sāk mani garlaikot un beigās saproti, ka, nē, nebūs!