"Svešs" bērns un attiecības

Atkarīgs no apstākļiem - bērna (cik gatavs ir bērns normāli uzņemt tēva attiecības), vīrieša attiecībām ar bērnu, vīrieša attiecībām ar bērna māti (ir pāri, kas ir pratuši adekvāti izšķirties) un vēl 101 faktora. Baigā bērnu fane neesmu, bet man principā patīk cilvēki, arī tad, ja maza auguma un nedaudz dīvaini :)

Shobriid noteikti neveidotu attieciibas ar viirieti, kam ir beerns. Mans egoistiskais raksturs nevareetu samierinaaties ar laika un uzmaniibas daliishanu ar mazu cilveecinju, kuram taa teoreetiski ir vairaak vajadziiga. Man jau riebjas, ka paaris draudzenes regulaari atcelj plaanus beernu deelj, kur nu veel ja to dariitu miiljotais viirietis.. Peec gadiem 10 varbuut, bet tagad noteikti ne.

Savulaik cālī lasīju tādu viedokli no kāda vīrieša-tēva jaunās draudzenes puses- viņai jau tas bērns netraucējot, jo esot nokārtojusi, ka finansiālajā ziņā viņa ir vīrieša prioritāte nevis bērna no iepriekšējās sievas. Turklāt viņa arī zinot, ka ja viņiem būs kopīgs bērns, tad tas priekš vīrieša būs svarīgāks. Šis ir lielākais wtf ko esmu dzirdējusi par šo tēmu.

Man līdzīgi kā Hippie Chick. Šobrīd noteikti nē, jo nevēlos bērnu - ne savu, ne kāda cita. Bet vispār domāju, ka tāpat nekad tādās attiecībās nenonāktu. Man attiecību veidošana starp diviem cilvēkiem jau liekas baigi laik- un nervietilpīgs pasākums, kur nu ja vēl tur ir bērns, vēl viena sieviete, tad vēl nāk klāt viens vecvecāku pāris utt. utjpr. No, no, too stressful.

Esmu attiecībās ar vīrieti, kuram 2 bērni(bet patstāvīgi dzīvo pie mammas). No sāka bija grūtāk, bija grūti, ka uzmanība ir dalīta, jo tā mums pašiem maz laika divatā. Bet ar laiku viss iegrozījies tā, ka bērnu ciemošanās reizēs viņi citreiz vairāk mani gaida, nekā pašu tēti :-D pašai bēenu vel nav, bet esmu ļoti pieķērusies sava vīrieša atvasēm :-)

Ha, ha, ha. Dīvaiņi esot bez bērniem? Varbūt vienkārši nevar uztaisīt, nekas sarežģītāks. Tas, ka mīlēties var pat ļoti OK, neatspoguļo auglību.
Nē, netraucētu, ja bērnam smadzenes OK.

Man personīgi arī nav problēmu saskarsmē ar bērniem. Bet atceros ka patēvs man nekad nepatika. Likās, ka viņš mani drīzāk ienīst. Bieži strīdu laikā, kad viņš mani aizskāra teicu, ka viņš nav mans tēvs, lai mani mācītu. Tagad man būtu bail, ka vīrieša bērns varētu man tā teikt :D

Ir bijušas attiecībasar vīrieti, kam ir pirmsskolas vecuma bērns. Teikšu tā- bērns netraucēja, bet bijusī sieva gan:D

Man vairāk ir neizprotama tā bijušo ņemšanās. Es goda vārds to nesaprotu. Kā un kāpēc traucē bijušie? Man līdz šim tā nekad nav gadījies. Kāpēc cilvēki nespēj saglabāt draudzīgas attiecības pēc tam, kad romantiskas attiecības ir pajukušas? Visi bijušie šobrīd ir mani darugi un pret otrās puses bijušajiem man arī nav nekādu iebildumu.
Un, ja pa vidu ir bērns, stimulam saglabāt draudzību būtu jābūt vēl jo vairāk.

Kāpēc cilvēki nespēj saglabāt draudzīgas attiecības pēc tam, kad romantiskas attiecības ir pajukušas?
Tāpēc, ka parasti attiecības "izjauc" viens no partneriem, bet otram romantiskās jūtas vēl nav beigušās. Man neviens no bijušajiem nav draugs un nebūtu arī varējis būt, šķiršanās tomēr ir sāpīga padarīšana.

Šobrīd it kā šķiet, ka tā nebūtu problēma, bet es nemāku pateikt kā būtu, ja reāli nonāktu šādā situācijā.

Neiesaistītos attiecībās ar tādu vīrieti. Es negribu pati savus bērnus, tad kāpēc lai gribētu nosacīti svešus?

Pievienojos! Man pašai nav gadījies iepazīties ar vīrieti, kuram būtu bērns, taču, ja gadītos, attiecības pat neuzsāktu. Skaidri zinu, ka bērnus negribu, tāpēc tad, ja iepazītos ar vīrieti, kuram ir bērns, tas nozīmētu, ka arī bērns automātiski ienāktu manā dzīvē, bet to es nevēlos. Cita lieta, ja vīrietim ir jau pieauguši bērni un vairs nav vēlme pēc ģimenes pieauguma.

Varu pievienoties tām, kuras saka, ka attiecības neuzsāktu. Izņēmums būtu, ja bērns dzīvotu pie viņa un ar īsto māti kontakts būtu zudis. Tikai tādēļ, lai mums netraucētu veidot tagadējās attiecības. Šajā gadījumā tas ir mans subjektīvais viedoklis, jo šādā situācijā neesmu nonākusi. Un situācijas mēdz būt dažādas, un nešaubos, ka ir pietiekami daudz vīriešu, kas ir brīvi un bez bērniem.

pienemtu un netraucetu:-)

Protams, briviem cilvekiem vieglak iet. Man netrauce viriesa berns. Nav ari man tas vecums tads,lai ar bezberniekiem butu

Nebūtu problēma. Esmu bijusi attiecībās ar vīrieti, kuram bija pirmsskolas vecuma bērns, un tā dēļ mūsu attiecības un laiks kopā bija vēl jo skaistāks. (l)
Kopumā mani interesē tikai nopietnas attiecības, tā ka ja kādu vīrieti uzskatītu par pietiekami svarīgu, lai censtos tādas attiecības veidot, tad kā gan es varētu nepieņemt bērnu, kas ir daļa no šī vīrieša? šis bērns arī kļūst par daļu no mūsu ģimenes un basta. Protams tas būtu daudz grūtāk, ja bērns kādu iemeslu dēļ nevēlētos tik iekļauts vai bērna māte jauktu gaisu visos iespējamos veidos, bet atgrūst bērnu nav nekāds risinājums.

Patik komentaari- netrauceetu. Ja nav bijusi pieredze tad tas ir tukss fantazijas lidojums. Nemt veraa var tikai ar pieredzi balstitu apgalvojumu :)

Kāds tukšs, ir redzēts, kur veidojas OK ģimene, ir kur nē. Kā viens otru cilvēki pieņem, tā dzīvo. Reizēm audžubērni audžuvecāku lolo, bet īstie nāk pēc pensijas! Dažādi.

Man gan pašam ļoti patīk bērni, taču šķērslis attiecību uzsākšanai tas būtu viennozīmīgi.

Te lielākajai daļai traucētu, un vispār ārpŕats bez maz vai, bet kad vīrietis nav gatavs sievietei "ar piekabi" (šis teiciens neatspoguļo manu attiekksmi pret bērniem), tad redz vīrieši ir neiejūtīgi un no dzīves neko nesaprot :-D