Liktens Vēstnesi.
Šajā forumā esmu ļoti neilgi, tevi nepazīstu personīgi (esi tikai jautājis man par fitnesu), nezinu kā tu izskaties (varu tikai iztēloties, jo pats esi sevi noraksturojis) - tas, ko rakstīšu ir balstīts uz iespaidu, kas radies, lasot tavus komentārus.
Tev ir zems pašvērtējums. Taču tu neesi īpašs šajā ziņā. Katram ir savi mazvērtības kompleksi, citam mazāk, citam vairāk. Praktiski nav perfektu cilvēku - tādu, kas ne mazākajā mērā neapšaubītu sevi kā personību, kas nejustos mazvērtīgāki par citiem kādā aspektā, kas neļautos tai narkotikai, kas ir sevis salīdzināšana ar citiem (kas parasti, diemžēl, ar neko labu nebeidzas).
Tas, ko gribu teikt - pasaulei ir vienalga. Man šķiet, ka vēlies, lai citiem šajā forumā un pieļauju, ka arī īstajā dzīvē, nebūtu vienalga. Reālitātē tā nav.
Tavai mātei, tēvam, vecmammai nebūs vienalga, bet mēs - pārējie cilvēki - esam tomēr egoisti (vai tas ir kas slikts?) Mums rūp sava sāpe, sava dzīve, savas problēmas.
Protams, uzklausīt līdzcilvēku, izjust viņa sāpi - tā arī ir daļa no būšanas par cilvēku, bet tā kapacitāte šīm lietām tomēŗ nestāv ne tuvu tai kapacitātei, kas veltīta savas dzīves dzīvošanai.
Ja tu ļoti saasināti uztver kritiku, aizvainojumus uztver personīgi, esi ārkārtīgi paškritisks - dzīve nebūs viegla. Tu pavadīsi laiku, domādams, cik slikti ir tev (pat ja objektīvi tā ir) un, cik citiem dzīve saldāka.
Protams, banāli jau skan, bet - citiem ir vēl sliktāk. Protams, pretējais arī ir tiesa. Daži piedzimst jau nolemti būt skaisti, gudri, veiksmīgi, citi piedzimst bez rokām, neglīti, muļķi. Tā tas ir bijis un būs.
Nerakstu šo ar domu, ka stāvu augstāk par to visu. Protams, ka man arī kā personībai ir savas bailes, kas mani reizēm paralizē, savas nepilnības, par ko mēdzu sevi žēlot, kad ieraugu kādu, kam tā visa nav. Šos dēmonus neuzskatu, ka var pilnībā uzveikt - jācenšas tos iegrožot ;)
Es domāju, ka vēlies tikt saprasts, vēlies sajusties kā viens no visiem, bet, pārāk klaji to izrādot (dažreiz ar tipisku aizsargreakciju - uzbrukumu) - tu nekad to nepanāksi. Tu nekad iekšēji nejutīsies pašpietiekams, ja meklēsi šo pilnības sajūtu no ārpuses, no citiem cilvēkiem, jo, kā sākumā rakstīju, mēs katrs dzīvojam savas dzīves un reti kurš ir gatavs sniegt otram tik daudz...
Es tikai gribu palīdzēt. Ja es aizšāvu greizi, tad atvainojos par to palagu, kas bija jālasa. Ja nē, tad saproti, lūdzu, ka neviens nav perfekts. Tajā pašā laikā tu neesi īpašs, mēs neviens neesam :)
646
