Pamatskolā biju izteikts nūģis, "zubrilla", turklāt man bija liekais svars, tādēļ dzirdēju dažādas pret sevi vērstas "asprātības". Ātri vien sapratu, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums. Centos sameklēt klasesbiedra vājo vietu un izmantot to, lai aizvainotu. Protams, prasti tā bija āriene (svars, auguma garums, sejas āda u.tml.), meitenes parasti apsaukāju par krūšu neesamību ("dēlis", "galdnieka fantāzija", "pupu nav") vai esamību ("piena kannas" u.tml.). Biju ne tik daudz rupjš, cik centos cilvēku pazemot un sāpināt. Šī taktika labi darbojās.
Savukārt pamatskolas beigās arvien vairāk attālinājos no klases problēmām un aktualitātēm. Tajā laikā manu prātu aizņēma vienīgi mācības un meitenes. :-)
Atmiņā ir īpaši iespiedies, kā vienu puisi bijām iesaukuši par "Smegmu"; aizmuguriski viņu dēvējām arī par "Biezpieniņu". Lieki piebilst, ka šo iesauku katrreiz atgādinājām, kad satikām viņu kādas meitenes sabiedrībā. :-D Puisis kaut kad bija atļāvies nodēvēt mani par "Resno Pakaļu", tādēļ izbaudīju uzvaras saldumu. :-)