Mana problēma Āzijas variantam slēpjas tajā, ka tas drakonisms(tīģerisms) sevi neattaisno. Ja ir (un IR) citi varianti kā dabūt to bērnu mācīties brīvprātīgi un ar prieku (kas nav mazāk svarīgi kā mācīšanās procesa akselators un emocionālā veselība kā tāda) nevis viņu piespiest, maksāt viņam un dzīt iekšā sajūtu, ka bez tās labās atzīmes viņš ir nekas. Nu negribu es, lai mans bērns ceļas 7 no rīta, lai 8 jau būtu skolā, nosēdētu tur stundās līdz 13, ar 10min starpbrīžiem (labākajā variantā kāds skolotājs izdomā viņus stundā izkustināt), tad likt viņam sēdēt pagarinātajā grupā (ko skolotāji sauc par elles grupu, btw) un godprātīgi pildīt md. Tā kā mūsu vecāku darba diena ir tik gara cik viņa ir, tas nozīmē, ka tas bērns var nosēdēt skolā līdz pat 18.00 vakarā. Labi, ja tajā pagarinātajā ir kāds pulciņš, kur izārdīties.
Āzijā tas bērns ies no skolas prom a 16.00 pēcpusdienā, tad uz kādu privāto Hagwoon'u (Korejā) līdz ~21, un tad mājās pildīt MD, lai ietu gulēt ap 24.00, tikai lai sagatavotos kādam testam, kas izlems visu viņa turpmāko dzīvi. Ne velti tajās valstīs pašnāvību līmenis ir tik augsts, it īpašu starp bērniem. Nu nav tas tā vērts, nav. Tāpēc jau tā Somija ir tik augstu novērtēta, jo viņi māk savienot to bērnu un procesu, lai būtu gan rezultāts, gan cieņa. Nav visiem jābūt IT ģēnijiem, vajag mums arī tos vienkāršos darba ļaudis ( bet ne stulbos).
Esmu strādājusi Internacionālajā, kur daudzi Aziāti pārnāk pie mums dzīvot tikai tādēļ, lai viņu bērni var izbaudīt bērnību un būt bērni.
Palags palaga galā :D
P.S. Kurš ieminējās - Latvijā, lai strādātu skolā nav jābūt obligātai pedagoģiskajai izglītībai, hihihi.