Manuprāt, mūsu (Eiropas) sabiedrība pārāk strikti nosaka to, kādam ir jābūt cilvēkam, un tas ir nogurdinoši. Jābūt komunikablam, čaklam, ekstrovertam, bet nosvērtam, optimistiskam, bet apdomīgam, utt., utt. Āzijā cilvēku pieņem tādu, kāds viņš ir, būsi kašķīgs, pieņems tevi arī kašķīgu. Es visu dzīvi cīnos ar savām sliktajām īpašībām, daļu sanāk apkarot, daļu - ne. Piemēram, bērnībā biju gudra, bet neuzmanīga, mamma izdresēja, nu varu sevi saukt par uzmanīgu un vērīgu. Tāpat izdevās pārvarēt nenormālu kautrīgumu un noslēgtību, jo tas traucēja darbam. Emocionalitāte un impulsivitāte mani pavada jau kopš vien sevi atceros, sabiedrība pieprasa "laboties", bet es tikai dzīvoju tālāk un jūtu, kā pamazām zaudēju savu "es". Kāpēc man nav problēmu pieņemt kašķīgu, impulsīvu, emocionālu, resnu vai noslēgtu cilvēku, bet citiem traucē da jebkura iedomātā sliktā īpašība manī? Lasu jūsu komentārus un domāju - vai tad tas ir slikti, ka cilvēks ir kritisks vai visu ļoti analizē? Kas tur slikts, ka cilvēks ir noslēgts? Vai neiejūtīgs - tā jau ir citu cilvēku problēma, ka viņi nevar pieņemt otru, un ka viņiem tas traucē.