Jā, var. Bet tie ir veiksmīgi izņēmumgadījumi, kurus nevajadzētu pieņemt par normu.
Es zinu divus tādus cilvēkus. Viens ir ļoti turīgs (ja "kaut ko sasniegt" mēra šajās "mērvienībās"), apgrozās (lielākoties) izglītotu cilvēku sabiedrībā un retās atklāsmes reizēs ar skumju skatienu sarunas laikā ir skaļi konstatējis, ka viņam ir kauns, ka ir tikai 9 klašu izglītība. Galva ir uz pleciem, tajā iekšā arī ir, manieres ir un apgriezieni arī. Visu cieņu!
Otrs arīdzan nedzīvo slikti, ir foršs cilvēks, bet, ēm, kā lai to smukāk pasaka... Sarunas mēdz būt ļoti robustas un tēmu ziņā limitētas. Izteiksmes veids un zināšanas arīdzan ir mazliet klibi. Bet pašvērtējums! Šķiet, tā pietiktu, lai arī citi izslāpušie ar krūzi varētu pasmelties un padzerties. Un ir apbrīnojama šī cilvēka spēja iet kā tādam bobikam un pavilkt līdzi citus. Pozitīvās lietās. Tāda (bieži produktīva) nekaunība un pat neaudzinātība dažkārt, kura man visbiežāk raisa nepatiku, bet kura, izrādās, darbojas viņa labā. Njā.
Bet ir tikpat daudz ne tik veiksmīgu stāstu.