♥ Vakara tēja 23.08.2016

Man laikam ir paveicies-man apkārt ir labi cilvēki ar sirdi īstajā vietā, es vispār domāju, ka mēs paši piesaistām noteikta tipa cilvēkus sev apkārt.
Es nezinu, vai sevi varu saukt par sirsnīgu, varbūt nē, bet gribu ticēt, ka esmu labs cilvēks ar ieliktām vērtībām. Saviem tuviniekiem, draugiem muguru nepagriezīšu un, ja vajadzēs, arī svešiniekam palīdzēšu.

Esmu kritiska pret sevi un citiem, bieži varbūt pasmejos par kādu, jo liekas joks, bet īstenībā viņam sāp, zinu, ka tā daru, cenšos laboties un noklusēt, bet līdzīgi kā Marissai arī man ir savas vērtības, draugu nekad nelaimē nepametīšu, esmu ļoti devīga, esmu mācīta, ka jādalās arī ar pēdējo. Varbūt citreiz pārāk uzticos cilvēkiem, bet ļoti bieži mana uzticība ir atalgota :)
Naivu cilvēku man ir žēl, jo no malas redzams, ka viņu "čakarē", bet viņš grib redzēt tikai labo, visu laiku attaisno to otru, ļoti žēl :(

Nesen atbraucu mājās. Mani pārsteidza Krasta iela pēc lietus - dienvidu tilta uzbrauktuve pie mcdonalda bija nu taaaaa applūdusi, ka šķita, ka turpat tajā milzu peļķē arī palikšu. Lietus taču nebija TIK stiprs, lai ūdens smeltos pāri ietves apmalēm!
Citādi dzeru savu burkānu sulu un jūtos saviļņota. Bijām mērīt laulības gredzenus. Šķiet, ka savus favorītus esam atraduši - un tas bija ātri. Tagad atliek tikai pasūtīt. (l)

Ā, šī nav beztēma? Ok :D

Var teikt, ka katru dienu saņemu sirsnību, labestību no kāda. Man apkārt ir fantastiski (protams, ar izņēmumiem)cilvēki, darbā un ikdienā, kas palīdzēs, apjautāsies, paraudās kopā. Vēl joprojām nesaprotu, kur ir tie nelaimīgie, dusmīgie, nīgrie cilvēki. :) Man tādu ir maz apkārt. Un mums katram ir tiesības būt kādu dienu dusmīgam, nesmaidīt tikai pienākuma pēc, mazliet paklusēt, pavērot. Varbūt pati piesaistu to pozitīvo, pašai tādai esot. Bet ne pārspīlēti.
Ar nagiem un zobiem cīnīšos par saviem tuvajiem, radiniekiem un draugiem, kā vilcene.

Ir, ir beztēma :)

Feline Šī ir brīva pārdomu tēma :) Runāt var jebko, pieteikums ir sarunas aizsācējs. Par plūdiem - kā jau sociālajos tīklos bija teikts - izskatās, ka Rīga pavisam drīz būs gatava.
Apple_pie

Esmu kritiska pret sevi un citiem, bieži varbūt pasmejos par kādu, jo liekas joks, bet īstenībā viņam sāp, zinu, ka tā daru, cenšos laboties un noklusēt

Man ir tāpat, tomēr uzskatu, ka esmu lielākoties ļoti sirsnīga būtne. Vai cilvēks nevar vienlaikus būt ļoti kritisks un patiess, bet tomēr saglabāt sirsnību? :)

Var saglabāt sirsnību, protams, bet arī tam kritiskumam ir sava robeža, ja visu laiku kritizē otru, sāk apnikt, par to vienkārši jāpiedomā katram.

Piekrītu, visam ir savas robežas :)
Manuprāt, kritiku izteikt skaļi ir vērts tikai un vienīgi tad, ja tas dara labu otram, tas ir, palīdz attīstīties, augt, saprast.

Man apkārt ir daudz labu cilvēku, sirsnību sajūtu ik pārdienas.
Kad pati? Nu, ja sīkumi skaitas - vakar.
Pārāk labestīgs un robežas - tas ir par vienu un to pašu tēmu. Ir jājūt gan moments, kad tava no sirds domātā labestība otru kaitina/traucē (jā, tā mēdz būt, un pat diezgan bieži) un jājūt robeža, kad tev sāk kāpt uz galvas.

Jājūt robeža, kad tev sāk kāpt uz galvas

Bet kā to sajust? Jo bieži jau ir sajūta, ka kaut ko negribas darīt, bet, kad izdari, ne mirkli nenožēlo, ka saņēmies.
Un kā izbeigt šādas uzsākušās attiecības ar cilvēkiem, kurā tu esi tikai devējs, pie tam, ja nevēlies sāpināt vai pievilt otru?

bieži jau ir sajūta, ka kaut ko negribas darīt, bet, kad izdari, ne mirkli nenožēlo, ka saņēmies

Man tā ir par lietām, ko vajag man. Priekš citiem - nē, tā nemēdz būt. Pie tam, ja ne mirkli nenozēlo, ka izdarīji, tad jau laikam nav problēma. Ja bija grūti saņemties, izdarīji, un nejūti īsti ne grama atgriezeniskās saites (pozitīvas) no tā otrā, tad robeža ir sasniegta.

Dalīšos saviem jautājumiem un pārdomām, varbūt kāds izteiks savu viedokli par šo tēmu. Mani intriģē šīs jautājums - kāpēc bērni pieaugot atkārto savu vecāku kļūdas? Un, cik no malas vērojams, tieši tie, kuri ar putām uz lūpām apgalvojuši: "Es nekad nebūšu kā mans tēvs/māte."? Varbūt viņi ir ieciklējušies uz to tik ļoti, ka paši piesaista sev vecāku īpašības/rīcību paši to nemanot? Bet cita situācija: bērns nav sūdzējies par vecāku rīcību, pieņēmis to nenosodot, guvis savu mācību un rīkojas savādāk. :-)

Kad jūs pēdējo reizi pieredzējāt labestības, sirsnības izpausmi no kāda? Kā tas notika?

Es cenšos pret visiem ikdienā būt labestīga, tāpēc arī pretī saņemu daudz pozitīvu emociju :)

Vai cilvēks var būt pārāk labestīgs?

Nē :)

Kur ir robeža starp sirsnību un naivumu?

Manuprāt tās ir atsevišķas īpašības, kam nav jāpāraug vienai otrā. Cilvēks var nebūt sirsnigs, bet tajā pat laikā naivs.. un otrādi... manuprāt :)

Agresīvā Grūtniece, es domāju, ka bieži vien sanāk gribot/negribot kopēt vecākus.. sevišķi augot kopā. Cilvēkam visu laiku acu priekšā bijis noteikts dzīves modelis.. iespējams, viņš savādāk īsti nemāk dzīvot :)

kāpēc bērni pieaugot atkārto savu vecāku kļūdas?

Es domāju līdzīgi kā cormeum. Cilvēks nezin kā ir dzīvot savādāk, viņš nezin ka var dzīvot savādāk un nemāk risināt situācijas.
Par labiem darbiem, izlasīju diskusijas pieteikumu, apdomājos, aizvēru laptopu un gājām ar bērniem ārā. Pienāk, ne pārāk patīkama izskata vīrieties, nostāsta 3 minūšu garu stāstu un beigās pajautā naudu. Mums arī nemaz nebija ko iedot un neiedevām. Vai tas arī skaitās, kā neizdarītais labais darbs? Ja naudas lūgumu un to stāstu būtu dzirdējusi no vecas kundzītes, naudai aizietu pakaļ, bet ne šajā gadījumā...

Story- Ja tu neiedevi, tapec ka tev tiesam nebija ko iedot, nevis negribeji, tad tas nav slikts darbs, bet ja bija, bet neiedebvi jo izskatijas nepatikams, tad gan ir, jo nevajag spriest par cilveku pec areja izskata, varbut vinam tiesam taas dazas kapeikas butu loti palidzejusas.

Manuprāt, labiem darbiem jānotiek no sirds, tā patiesi. Citādi labais darbs var nodarīt pāri labā darītājam.. Domāju, ka nav tādu "neizdarīto labo darbu".
Tāpat arī nedomāju, ka kāds varētu rēķināties ar to, ka citi viņam vienmēr palīdzēs un dos labumu, tur, manuprāt, sākas jau izmantošana.
Nevar arī skaidri nozīmēt, kas tieši ir labs un kas slikts darbs, piemēram, ja tu dzērājam, bezpajumtniekam iedod naudu, un viņš šo naudu notriec kārtējā pudelē, vai tas bija labs vai slikts darbs? It kā šī naudas iedošana deva cilvēkam iespēju turpināt darīt sev pāri..
Esmu sapratusi, ka nekas nav tīri labs vai tīri slikts.

es, ja man prasa dazus desmitus centu, parasti iedodu, nav man zeel, vienalga vai tas cilveks izskatas pec alkasa, bomza vai da jebkaa.

Nevar arī skaidri nozīmēt, kas tieši ir labs un kas slikts darbs, piemēram, ja tu dzērājam, bezpajumtniekam iedod naudu, un viņš šo naudu notriec kārtējā pudelē, vai tas bija labs vai slikts darbs?

Es domāju, ka neslikti ir apstāties pie labā.. cilvēkam vajadzēja naudu.. iedevu. Tas, kā viņš to naudu beigās iztērē.. vairs nav mana darīšana. Varbūt tā pudele ir viņa vienīgais prieks dzīvē..