Uzskatu, ka no nabadzības nav jākaunās, tomēr, labu laiku atpakaļ apmeklēju interesantu semināru un man atmiņā iespiedās tāds termins kā "nabadzīgo domāšana". Un tiešām, ja zināt kādu tiešām nabadzīgu cilvēku, viņiem visiem ir vairākas kopīgas iezīmes- zems pašvērtējums, cilvēks netic ne tikai pats sev un savām spējām, bet arī kaut kādas nākotnes potenciālam. Neiet nemaz runa par to, ka cilvēks varētu mēģināt uzlabot savu , piemēram, kvalifikāciju, mācīties kaut ko jaunu, apgūt kādu citu profesiju, kurā varētu nopelnīt vairāk. Tad gan, uzskatu, ka ir jākaunās un nav ko čīkstēt, ja viņš visu dzīvi strādā neinteresantu, slikti apmaksātu darbu un hroniski baidās no jebkurām pārmaiņām. Tā viņi samierinās ar to mazumiņu, kas ir, nesapņo un neriskē, tā arī neko nesasniedzot.
Man arī VĒL nav 6.sērijas bmw, liela privātmāja, savs bizness, kuru ļoti nākotnē vēlos, bet es ļoti labi saprotu, ka bez smaga darba, riska uzņemšanās nekas no tā arī man nebūs. Nabadzīgie tērē enerģiju nevis, lai nopelnītu, bet ietaupītu.