Labrīt!
Pamodos ar sāpošām acīm.. Vakar pusi dienas nobrēcu, jo ir pienacis laiks, kad man ir jāskatās acīs cilvēkam, kurš mani ir nodevis vistiešākajā nozīmē. Runa iet par tēvu, kurš mani, tā teikt, pameta, kad piedzimu. Tas tik dikti sāp, ka nezinu, kā saņemties pirmo reizi iziet uz kontaktu ar šo personu. Apstākļi spiež, bet aizvainojums tik dikti sāp.. :-/
Ja kādai ir bijus lidziga situācija, labprat parunatos.