ATKAL

Ir kādi jaunumi? Tīras intereses pēc, jo Latvijas dzelteno nelasu.
No šīs tēmas uzzināju, kas noticis. Man laikam empātijas spējas kaut kur pazudušas - arī nesaprotu tās, kuras pagulēt nevar. Jāmācās nošķirt "savs" no "ne savs". Protams, vēlu atrast dzīvu un veselu, par pārējo tāds "meh".

Tā ka raudāt es neraudu, bet iekšēji mazliet tā kremtošā sajūta, jo tā jau mūsu to latviešu nav dikti daudz. Un šādu notikumu iespaidā, ja man būtu bērni, es noteikti izjustu lielāku stresu, jo būtu pašai savs, ko vērot un uzpasēt. Tas, ka afgāņu, sīriešu bērniem kas tāds notiek, man mazāk uztrauc nekā mūsu pašu iedzīvotāji.

Nu jau aiziet tik tālu ka ņem palīgā ekstrasensus...

beseme, vakar vienā fb grupā to stāstija cilvēks kas uz vietas tur esot bijis.

MJ , no kurienes tada informacija?

Muļķīgākais bija tas ka vecāki esot braukuši lai palīdzētu meklēt, bet kamēr paši meklēja, savā mašīnā savus bērnus esot atstājuši naktī vienus. Citi esot pieskatījuši pat.. Stundu pie mašīnas esot nosēdējis viens, bet vecāki tuvumā nebija. Tā jau arī nevar doties meklēt citu bērnus kamēr paš bērni mašīnā sabijušies raud.

Nu palīga ietu, bet bez emocijām. Aizietu palīgā, ātrāk atraztu un viss. Miers!

Tā vēl tik trūka, lai mežā nomaldītos vēl 12gadīgs skuķis... Ar kājām aizietu līdz turienei? Ritenis tak saplīsis...
Ir kādas ziņas?

MoonLady, es tak nesaku ka visiem tā ir. Raudāt gan es pati neraudāju, bet ir tā ka vakarā seko līdzi ziņām un īsti nevar iatslēgties jo ceri sagaidīt tomēr tās labās ziņas.

NU pieņemiet mani arī nejūtīgo un neiejūtīgo pulciņā.
Piedod, bet man tas tiešām šķiet stipri pārspīlēts - nevaru pagulēt, ļoti pārdzīvoju, raudu utt.
Nosodu vecākus, neko, gūs labu mācību, ceru, protams, ka mazo atradīs sveiku un veselu (un tā arī būs, nekur jau nepaliks), viss. Gulēju mierīgi un nesteidzu no rīta ielūkot ziņās.

Nu palīga ietu, bet bez emocijām. Aizietu palīgā, ātrāk atraztu un viss. Miers!

kad ir savi bērni, tad gribi vai negribi tās emocijas iet cauri jo uzreiz iedomājas ka ja nu tas būtu mans bērns kurš būtu tur tumsā, varbūt izmircis un pārbijies. Vismaz tādu iespaidu atstāja vairākas māmiņas.

Nu, ne visiem tā ir. Ir cilvēki, kas prot nošķirt savas lietas no svešu cilvēku lietām. Arī tie, kam ir bērni.
Jā, es varu iet palīdzēt, kaut kādā veidā atbalstīt, bet, lai es tagad sēdētu, raudātu un visu nakti negulētu, jo viens svešs bērns ir pazudis, tā gan nebūs.

Dimantuks , Tu pati izveidoji diskusiju par šo notikumu un, teici-

Pašai bija doma iet palīgā.

Izlem vienreiz, gribi pateikt, ka nav emociju vai tomēr ir?
Bērniņa ļoti žēl. Mājās no rīta lasot, ka atrasts, nopiecājos, taču izrādās, ka nav par ko priecāties :(
Izturību visiem brīvprātīgajiem! Ja līdz darba dienas beigām nebūs atrasts, arī došos palīgā.

lindada,KitijaK,Viktorija87,Artemzija Hehe, es ar pie jums. Man galīgi nav nekādas emocijas sakarā ar šo situāciju.

Es arī tikko no turienes,pēc darba ja puisitis nebus atradies noteikti došos meklēt.Bet cerams ,ka līdz tam atradīsies.

Nezinu, vnk ir tādi cilvēki. Es arī jūtu līdzi visām tām nelaimēm, teroraktiem. Varu pat sēdēt un bimbāt. Tā dēļ mēğinu mazāk ziņas lasīt, lai cik stulbi ari neskanētu.

MoonLady, kad ir savi bērni, tad gribi vai negribi tās emocijas iet cauri jo uzreiz iedomājas ka ja nu tas būtu mans bērns kurš būtu tur tumsā, varbūt izmircis un pārbijies. Vismaz tādu iespaidu atstāja vairākas māmiņas.

es pati nekādīgi netieku un nevaru arī gulēt, tāds uztraukums...

Es saprotu, ka nav forši, ja bērns pazūd, un tā ir liela nelaime, bet kāpēc visu to negatīvismu jālaiž sev cauri? Es varbūt izklausos ļauna, bet, bet tā ir. (t)

Ļoti ļoti žēl puisīša, vecāku. Kaut viss būtu labi un puisēns atrastos vesels.
Un prieks, ka tik daudz brīvprātīgo.

Nu nevelk uz neko labu šis...:-/

Ja precīzi, tad ap 12 stundām..