ATKAL

Protams prieks ka sīkais atradies,bet besī ka visi portāli tagad pārbāzti ar to info. Pareizi viens teica,zaudēt sīkos tagad latvijā jauns sportaveids ir.

,zaudēt sīkos tagad latvijā jauns sportaveids ir.

jēziņ, kā tā var pateikt, kafija izlidoja no mutes no smiekliem.

Sniegputenis- Bet tā arī ir :-D jau kurais sīkais šitā pazudis ši gada laikā.

Piekrītu Wee, būtu jāseko tālākai rīcībai kaut vai tikai tāpēc, ka pazaudēt savu bērnu kļūst populāri. Varbūt bāriņtiesas uzraudzība vai kāds sods liktu vairāk pieskatīt savus bērnus.

Es ari uzskatu, ka vecaki ir jasoda. Es zinu savu meitu un zinu, ka vinu atstat bez pieskatisanas pat sekundi nevar. Ja vina ari noklist un es vinu redzu, bet vina mani nee un saucu, vina mani nedzird un neatsaucas. Ta pat liekas divaini, ka divi cilveki sarunajas un neviens "neuzmet" acu skatienu bernam.
Tadelj novelu visaam mammaam labaak iepazit savus bernus.
Man meitai ekstra gadujumiem ir mugursoma ar strikiti- jaa, jaa, latviesi rada ar pirkstu un lamaa, ka bernu vedu kaa suniiti, bet man taa ir droshaak, kad vinja izdomaa nesedet ratos, lai esmu drosha, ka vinja neizskries uz cela, piesienu savu bernu kaa suniiti. Protams, nekas sodien nav droshi, bet zinot savu beernu, man ir jadomaa 10 soli uz priekshu.

Es atceros, kā bieži bērnībā, kad mana mamma sarunājās ar kādu, mani turēja pie rokas.
Nu, ja tas bija ārā.
Es atceros, ka mani visu laiku turēja pie rokas.
Tas nekas, ja ar kādu sarunājās.
Taču varēja turēt viņu pie rokas un viņš nepazustu.

Situacijas ir dažādas. Nu nevar visu mērīt tikai pēc savas mērauklas " redz man tā gadījies nav". Tādas nelaimes/nejaušības var gadīties ar ikvienu, lai cik mēs sev ideāli neliktos.
Par nodokļu naudu te ierunājas- kāda gan starpība vai tas helikopters tiek lidināts un karaviri iesaistiti, lai bērnu meklētu vai vienkārši viņi savā poligonā trennējās. Vai jūs domājiet, ka jūsu nodokļi viņj trenniņiem neaiziet ?

Varbūt kāda, kas ar likumdošanu vairāk draudzējas, var apskaidrot, kāpēc šādi gadījumi netiek klasificēti kā vecāku nolaidība?

besame, realais trennins vinjiem esot bijis labs. Cik es dzirdeju,ka ir bijis mirklis, ka brivpratigie staav un kko gaida (es nezinu vai taa tiesham bija, atstaastiija man). Trukst organizeeshanas, ja ta ir bijis, ta kaa veel mums ir ko maciities.

Tā konkrētā mutere, kamēr runājās ar kaimiņieni varēja savu mazo turēt pie rokas.
Tad viņš nekur nepazustu.
Nevis ļaut viņam vaļoties un pašai turpināt tarkšķēt.

Protams, ka labi, ka viss beidzies laimīgi un mazulis atradies. Bet, ja godīgi, es arī nesaprotu to milzīgo ažiotāžu un to, ka 500 cilvēki devušies meklēt. Kādēļ tas pats nenotiek, kad pazūd kāds pieaugušais (gadījumos, kad skaidri zināms, ka kas ir noticis), pensionāri, kas dodas ogot un pazūd, cilvēki, kam ir veselības problēmas, kuru dēļ var nesaprast, kur atrodas, utt? Ar ko viena dzīvība ir vērtīgāka par otra?

Man gan šķiet pilnīgi pašsaprotami par to, ka bija vajadzīgs vairāk brīvprātīgo - divgadnieks taču neatšķir labo no ļaunā! Un nav tā, ka pensionārus vai pieaugušos neviens nemeklē.

Varat saukt mani par necilvēku, bet, jā, es uzskatu, ka, ja būtu jāizvēlas prioritātes, meklētu divgadnieku, kam visa dzīve vēl priekšā, nevis 80 gadīgu pensionāru...

Manuprāt, nekāds naudas sods, ne piespiedu darbs, ne brīvības atņemšana utml vecākus neizmācīs. Lielākais sods ir tā neziņa, kad bērns ir pazudis, ka Tu nezini, kas ar viņu ir noticis. Tas, ko vecāki pārdzīvo, kad bērns pazūd ir lielākais un viss pamācošākais sods. Protams, ir izņēmumi, bet normālās ģimenēs vecākiem tomēr ir sirdsapziņas pārmetumi par notiekošo un turpmāk tiek pievērsta lielāka vērība bērnu uzraudzībai.

Likums un sirdsapziņa tomēr nav sinonīmi.

Salomē, labi, ja vecākiem atņemtu tās aprūpes tiesības, Tev šķiet, ka no bērnu namiem bērni nepazūd? Tev nešķiet, ka vecāki, kuriem ir tā gadījies, savus bērnus pieskata rūpīgāk un ir saņēmuši mācību?

Piedodiet, ka iejaucas, bet jautājums tām kas saka - vecāki jāsoda.. kā tieši jūs gribat lai šie vecāki tiktu sodīti??

Nomaldījies bērns neizvilks mežā tik ilgi kā pieaugušais- tie tak saprot, kā bēgt (ja zvēri gadās ceļā), kā rast risinājumus, lai kaut minimāli uzņemtu šķidrumu, kā dot par sevi ziņu, ja jūt, ka kaut kur apkārt ir meklētāji. Un ogotāji, sēņotāji bieži pazūd, jo pārvērtē savas spējas orientēties svešos mežos- tā ir viņu pašu atbildība.

par sodiem- manuprāt, nav lielāka soda kā gaidīt, kad/vai mazulis atradīsies.

Bet, ja godīgi, es arī nesaprotu to milzīgo ažiotāžu un to, ka 500 cilvēki devušies meklēt.

Nu, kāpēc tādās kategorijās tagad jāmaļ, ka nemeklē citus, bet redz, te - ažiotāža.... Klāva gadījums kaut vai, kad puisis vienkārši bija aizballējies, bet tam tajā brīdī nebija nozīmes un neviens nefilozofēja, bet reāli gāja palīgā meklēt, lai gan beigas visiem ir zināmas.
Tieši tāpēc, ka tie 500 cilvēki saprot, ka tas var gadīties ar gandrīz ikvienu, tāda vai cita veida nelaime. Pamatā jebkurš vecāks sapratīs to sajūtu, un steigsies palīdzēt, lai vai būtu pieci simti pirmais. Lai arī esmu no tām mātēm, kas nenolaiž acis no sava bērna, bet tas bezgalīgais paštaisnums - ar mani jau TĀ negadītos - man tomēr nepiemīt. TĀ varbūt nē, bet varbūt savādāk....