Vienmēr domāju, ka esmu tikpat kā vienīgā, kura neraud par pazudušajiem bērniem
es pati nekādīgi netieku un nevaru arī gulēt, tāds uztraukums...
Pašai bija doma iet palīgā.
kad ir savi bērni, tad gribi vai negribi tās emocijas iet cauri jo uzreiz iedomājas ka ja nu tas būtu mans bērns kurš būtu tur tumsā, varbūt izmircis un pārbijies. Vismaz tādu iespaidu atstāja vairākas māmiņas.