Nu es domāju, ka autori sapratīs tikai tās, kuras pašas ir ilgi cīnījušās ar problemātisku ādu. Zinu, cik tas ir smagi - ar riebumu skatīties uz sevi spogulī (bez uzliktas kosmētikas), vairākus gadus staigāju pie ārstiem un mēģināju visu iespējamo (zāles, krēmi, uztura sakārtošana, tējiņas un ko tik vēl ne), līdz beidzot savedu ādu kārtībā. Tādēļ šaubos, ka autore ir trollis, sejas problēmas var spēcīgi iedragāt pašapziņu.
Radu lokā ir viena jauna meitene (17 gadi šobrīd), kurai jau ļoti agrā vecumā sākās problēmas ar pumpām un apsārtumiem, vecāki ir veduši pie dermatologa, analīzes ir taisītas, cēlonis tā arī īsti nav atrasts, visticamāk, ka gēnu dēļ, tādēļ arī veikt jebkādu ārstēšanu ir praktiski nereāli. Un ko šādā gadījumā darīt?
Ja izies ielas bez kosmētikas, cilvēki šausmināsies "fuj, cik pumpaina un sarkana seja", ja centīsies visu noslēpt, būs "fuj, špaktelis, iemācies būt dabīga". Padomājiet taču nedaudz.