Par attiecībām jācīnās!?

Nestorija
Kādā veidā bija tā cīņa? Un kas tagad ir labs attiecībās?
Man ir atiecības ,kuras nav vieglas , bet īpaši smagas arī nav.
Ir iziets daudz kam cauri, un zinu ka blakus ir īstais cilvēks....

Priecājos to dzirdēt, Neiekarota Pilsēta.

Uzskatu ka par attiecībām nav jācīnās. Tas varbut tikai pusaudzu vecuma ir aktuali, bet jo vecaks klustu jo mazak gribas cinities par sievieti, ir simsts un vairak daudz labaku lietu ko darit. Ja ir saikne, super, tad atdevi vajag abiem 50:50. Ja ne,tad ne. Pakal nevienai neskriesu. Un uzskatu ka tada attiekmse ir vispareizaka.

Ja Tev kaut kas mīļš un dārgs salūzt - Tu to met ārā un pērc jaunu lietu vietā, vai centies salabot veco? Ja sastrīdies ar mammu, pārtrauksi ar viņu jebkādu komunikāciju līdz mūža galam vai tomēr mēģināsi izlīgt? Ja Tavs bērns skolā kādu piekauj - atteiksies no bērna, vai mēģināsi runāt ar viņu, labot situāciju un centīsies panākt, lai tas nekad neatkārtojas?
Jā, es uzskatu, ka par attiecībām ir jācīnās. Ja, piemēram, otra pusīte sāk justies slikti attiecībās un šis cilvēks mums ir svarīgs, tad nevajag uzreiz padoties, bet mēģināt runāt, uzlabot attiecības, ieklausīties otrā.

Manam draugam negaršo burkāni. Es burkānus graužu no rīta un vakarā. Un man vajag, lai mēs kopā varētu ēst tos burkānus, viņam arī garšotu. Visādi citādi ideāls partneris man, bet nu tie burkāni. Šķiršos uzreiz, kādi tur kompromisi un sapratne. Meklēšu jaunu dārgakmeni. Atradu. Bet kāda skāde, viņam nepatīk adītas zeķes. Bet man patīk adīt. Jāmeklē jauns paraugs, kuru testēt.
Ārprāts, kā mani tracina tie pārlieku pārspīlētie varianti. :D

Cilvēkam jābūt ļoti izmisušam, lai cīnītos par attiecībām. Salabšana pēc viena strīda jau nesaucas cīnīšanās, cīnīšanās ir tad, ja regulāri kaut kam jākāpj pāri sevī.

, vecāki ir tikai divi, taču partneri nāk un iet...

Ir jacinas! Bet tikai, ja abi to grib. Ja viens grib, otrs nee, tad taada skrieshana pakal vien sanak. Attiecibas ir gruts "pasakums". Vienmer bus problemas un taas ir visiem, tas jaiemacas risinat un dzivot talak. Es delj sava viriesha esmu loooooti mainijusies, veel ir lietas, kuras mums abiem japamaina savaa uzvediba, bet kopumaa esmu prieciga redzot sevi tadu kaada esmu.

Tad labāk veidot attiecības ar domu, ka šitas man tikai uz laiciņu, tāpat drīz vien izšķirsimies?

Zomzom,
Es tiesi ar tadu domu tikos ar savu tagadejo virieti. Vins tiesi taa pat, nu jau 4 gadi kaa "uz laicinu" :-D

Tad labāk veidot attiecības ar domu, ka šitas man tikai uz laiciņu, tāpat drīz vien izšķirsimies?

Tāpat kā dzīvojam ar domu, ka novecosim un nomirsim.

Nekad neesmu ciiniijusies par attieciibaam.. Dazhas beidzaas aatraak, dazhas veelaak, bet viss tomeer notiek uz labu! Tas arii mani ir novedis pie shii briizha attieciibaam - taas ir vieglas, jautras un patiikamas (protams, ir shaadas taadas probleemas, bet nekas taads, kam es nevareetu piesliipeeties.. Jaapiemin, ka man iet gruuti ar tiem kompromisiem). Es, protams, nesaku, ka taa buus muuzhiigi, bet jau vairaak par gadu man ir ljoti labi ar sho cilveeku.
Taa kaa es esmu jauna un kaazas nav mans dziives meerkjis, tad es labaak pavadu 20 gadus ar 20 dazhaadiem partneriem, toties ar smaidu atceros visus shos gadus, nekaa ar vienu partneri un vairaak raudu nekaa priecaajos :D Es arii esmu no tiem cilveekiem, kas necenshas otru mainiit - ja tas nenaak peec pasha veelmes, ilgterminjaa tas nestraadaas. Bet tas ir tikai mans domu gaajiens, taapat nekas nav muuzhiigs. Dziive jau pati par sevi meedz buut sarezhgjiita, attieciibaam taadaam nevajadzeetu buut.

Es domāju, ka jādefinē par ko un kā cinās. Citreiz cīņa var būt dzīves apstākļi, piemēram, attālums. Tad ir jāstrādā pie attiecībām vēl vairāk, jāiegulda nauda ceļojumos, jāturās pretī vientulībai un kārdinājumiem, kas tad ir daudz vairāk apkārt... man ģimenē viens pāris, kuri tā arī cīnījās par savām attiecībām līdz brīdim, kad varēja dzīvot vienā valstī.
.
No manas pieredzes - reiz biju kopā ar vīrieti, kurš cūcīgi izrīkojās un es pārtraucu attiecības. Vairākus mēnešus es klausījos kā viņa draugi stāsta par to cik viņš bēdīgs, nespēj mani aizmirst, drausmīgi nožēlo... ik palaikam saņēmu arī kādu "dzēruma īsziņu" no viņa. Ziniet, ja šis vīrietis būtu pie manis ieradies kādu vakaru ar ziediem rokās, teicis, ka esmu viņa mūža mīlestība un viņš ir gatavs "cīnīties" par mani - es būtu piedevusi. Bet bez šādas "cīņas" man ar draugu stāstiem un pāris sms bija par maz.

Mana tēma nebija par attiecībām, kas ir pajukušas un skriešana pakaļ, un "mirušā" atdzīvināšanu, bet gluži pretēji, brīva cilvēka "iekarošanu" :), ja ir saņemts viens atraidījums. Vai atmest ar roku vai tomēr mēģināt... Jo 100% vienaldzīga es viņam neesmu.

Minny Nepadodies pēc viena atraidījuma! Bet "cīnies" gudri! ;-)

Shaadaa gadiijumaa veel jo mazaak.. Esmu vecmodiiga un uzskatu, ka viirietim jaaaplido sieviete (tas gan nenoziimee, ka sieviete ir auksta kaa ledus klucis), bet tomeer pirmie lielie solji vienmeer naakushi no viirieshiem :)

Cīnīties nav vērts. Jāstrādā pie savas personības un jācenšas pieslīpēties otram. Ar nosacījumu, ka otrs ir tā vērts un interese ir abpusēja.

Manuprat,attiecibas visu laiku vienam apr otru jarupejas un jarekinas ar otra interesem savadak nekaa nesanaaks. Nedriskt izmainit otru, piemeram, aizliedzot pieversties hobijiem via izdarit spiedienu uz otru personu. Svariga ir sapratne, uzticesanas un komromisi savaadak tas attiecibas atri vien izirs. Tapat kaa buvejot maaju svarigi ir pamati. Jo sliktaaki pamati, jo atrak visa konstrukcija nobruks.

Ar pirmo piegājienu neizdevās, jo viņš bija aizņemts (nezināju to), teica, ka saistu viņam, bet nebūtu smuki pret draudzeni, tagad Ir brīvs un nezinu kā labāk rīkoties, visu šo laiku ļoti patika... Mēģināt 2x vai neko...
Nekad neesmu skrējusi pakaļ vīriešiem, jo arī uzskatu, ka tas ir viņu pienākums, bet šoreiz kaut kā žēl būtu nemēģināt un, iespējams, palaist vējā savu iespēju.

Mēģini! Ja nekas nesanāks, vismaz būsi pamēģinājusi, nevis vēl pēc gadiem attapsies ar domām - kā būtu, ja būtu.