Par attiecībām jācīnās!?

Jo vecāks kļūstu, jo vairāk saprotu, ka cīnīties par attiecībām nav vērts. Jācīnās pašam par sevi, sevis attīstību un nākotni.

Ne ar ko tu neatdzīvināsi mirušo.

Jācīnās, cenšoties risināt atrisināmo, bet mūsdienās šis princips reti kad darbojas, jo visi grib būt laimīgi uzreiz un, kā kaut kas saiet grīstē, sapako koferus.

Man tieši otrādāk- jo vecāka palieku, jo labāk saprotu, cik smalki cilvēki var "pieslīpēties" viens otram, kas ir jādara katrās attiecībās- agri vai vēlu:-)

Kam nav lemts būt, to neizcīnīsi. Cilvēks, kas ir tā vērts, lai par viņu cīnītos, neliks man par viņu cīnīties, viņš pats vēlēsies būt kopā ar mani un nevienu citu.

Jācīnās, cenšoties risināt atrisināmo, bet mūsdienās šis princips reti kad darbojas, jo visi grib būt laimīgi uzreiz un, kā kaut kas saiet grīstē, sapako koferus.

Pilnīgi piekrītu!

Neiekarota Pilsēta, mūsdienās ir nesalīdzināmi lielākas iespējas atrast citu partneri, kas būtu labāks par iepriekšējo. Es to dēvēju par zelta sijāšanas principu: jo vairāk smilšu izsijāsi, jo lielāka būs varbūtība atrast zelta tīrradni.

Lai iegūtu attiecības vai lai glābtu kaut ko vēl esošajās? Bet domāju, ka piespiest mīlēt nevar. Var parādīt, kas tev ir svarīgi, lai pati zinātu, ka esi mēģinājusi un darījusi, lai iegūtu to, ko vēlies. Pēc viena nē, var sekot desmit jā un otrādāk. Nekas nav akmenī kalts.

mūsdienās ir nesalīdzināmi lielākas iespējas atrast citu partneri, kas būtu labāks par iepriekšējo. Es to dēvēju par zelta sijāšanas principu: jo vairāk smilšu izsijāsi, jo lielāka būs varbūtība atrast zelta tīrradni.

Hahhha, tads lohs:-D

Dāmas, jūs tiešām cīnītos par vīrieti-alkoholiķi? Labi, šis ir galējs piemērs, bet es to izmantoju, lai ilustrētu, ka jāzina mērs.
Piekrītu, ka ir nepareizi, sastopoties ar pirmajām grūtībām, "krāmēt koferus", bet noteiktās situācijās ir jāprot arī izbeigt attiecības un meklēt nākamās. Attiecības nav un nedrīkst būt pienākums!

Hahhha, tads lohs:D

Neba nu mani Tu pazemo ar šādiem izteikumiem...

Zinu vairākus cilvēkus, kuri, šādi sijājot zelta meklējumos, tagad sēž un rauj sev matus no galvas aiz nožēlas. Bet katram sava izpratne par lietām, nav vēlēšanās šobrīd ieslīgt dziļās diskusijās par šo tēmu.

Savukārt es pazīstu dažus cilvēkus (sievietes), kuri nožēlo, ka izniekojuši gadus vai pat desmitgades neperspektīvās, neveiksmīgās attiecībās.

Neuzskatu, ka man būtu jācīnās un ar zobiem un nagiem jāieķeras tajā, kam tas nemaz tik ļoti nav vajadzīgs. Varbūt esmu pārāk jauna, varbūt vienkārši savādāk domāju, bet ar laiku ir izveidojies uzskats, ka ja cilvēks grib iet, es viņu neaizkavēšu, jo man gluži vienkārši nav tādu tiesību. Un man arī nav jāraujas gandrīz vai uz pusēm, lai tikai otrs neiedomātos pat iedomāties par attiecībām ar citu cilvēku.

kuri nožēlo, ka izniekojuši gadus vai pat desmitgades neperspektīvās, neveiksmīgās attiecībās.

Nav jau jānožēlo, jo katrs tomēr sniedz mums kādu mācību, palīdz atklāt kādu mūsu īpašību etc. Vienkārši ir jāļauj cilvēkam iet, ja viņš grib iet.

Piekrītu, ka ir nepareizi, sastopoties ar pirmajām grūtībām, "krāmēt koferus", bet noteiktās situācijās ir jāprot arī izbeigt attiecības un meklēt nākamās.

Piekrītu. Domāju, ka zelta atslēga abos mūsu minētajos gadījumos ir - spēt uztaustīt to brīdi, kad jāaiziet, to nenokavēt, kā arī pirms laika nenodedzināt tiltus.

Mēs abi cīnījāmies viens par otru. Bija tā vērts.

Vēlējos vēl piebilst, ka, manuprāt, vissvarīgākais ir nevis pašu attiecību veidošana un attīstīšana, lai arī tas, protams, ir svarīgi, bet gan pareizā partnera atrašana, ar kuru veidot attiecības. Respektīvi, lai cik ļoti arī viena puses censtos, ar nepiemērotu partneri diez vai izdosies veidot veiksmīgas attiecības. Un te nu darbojas manis nosauktais "zelta sijāšanas" princips: jo vairāk potenciālo partneru "izsijās", jo lielāka varbūtība atrast kādu, kas ir patiesi piemērots.

Jā, lielos vilcienos varu tev, Robert.I, piekrist.