Bērnam ir uzmanības deficīts. Kāds ar viņu vispār runā? Uzklausa? Vai tikai pavēl, kliedz virsū un kaunina? :-|
Paņemiet bumbiņu, apsēdieties viena otrai pretī, un, ripinot, uzdod jautājumus. Sāc ar vienkāršiem, piemēram, pajautā, ko viņai patīk darīt ārā, tad lai viņa jautā Tev.. pēc pāris vienkāršiem jautājumiem par ikdienu, pajautā, kas viņai nepatīk, ko gribētu citādāk u.tml. Arī, kad viņa uzdod jautājumus Tev, centies neteikt, ka Tev nepatīk konkrēti viņas uzvedība, bet saki, ka nepatīk, ja cilvēki ir cietsirdīgi pret citiem (minot piemērus), ka patīk labestība, ka jūties labi, kad nav strīdu mājās utt. Pastāsti, kā jūties pati un jautā, kā jūtas viņa.
Tas, kā viņa uzvedas, norāda arī uz to, ka viņa nejūt, ka kādā dzīves sfērā viņai būtu pār kaut ko kontrole. To var viegli mainīt, uzticot "īpaši svarīgos darbiņus" (jūs taču esat laukos, daudz iespēju), bet svarīgi, lai tie darbiņi nebūtu kā sods, bet gan kā iespēja viņai izdarīt kaut ko noderīgu un tikt novērtētai (paslavēšana gan uzreiz, gan vēlāk "atceries, kā palīdzēji man pagatavot vakariņas?" utt.)
Nedomāju, ka meitenei ir kādas te iepriekš minētās smagās problēmas, bet uzmanība viņai ir nepieciešama ļoti, ļoti.