Nabadzība mums ir. Tālāk būs tikai sliktāk. Viendienīšu ekonomikā nekā labāka būt nevar. Katrs grib uz Grieķiju aizbraukt šodien, bet par priekšdienām nedomā.
Problēmas sakne ir tajā, ka cilvēkam jau bērnībā neiemāca ilgtermiņa domāšanu. Padomju laikā viņa nebija nepieciešama - savienība noteica plānu, visi gāja uz kolhoziem un pildīja. Zināja, ka darbs būs, alga būs, pensija būs. Kā jādomā pašiem, tā kritiskajai masai iet vāji un sīčiem iemācīts tas pats. Te visu pavasari diskusijas par to, kur iet studēt, bet tur nav nekāda ilgtermiņa plāna. Divu tipu diskusijas: "ko es varēšu darīt, ja kļūšu par filologu?" /Ko Tu tur lien, ja pats nezini, ko tā profesija dara? Ā, nu ja, vispārizglītojošo programmu kkā nobumbulēji, tad jāiet kur var tikt, jo kā ta nestudēs?/ un otrs variants :"Par ko jūs strādājat, cik tur maksās?" /Kāda, b*in, starpība, kādas algas ir šodien? Tas ir maināms lielums, abos virzienos. Ja ies mācīties, kur šodien labi maksā, jārēķinās, ka vecākie kursi tieši tāpēc pa lielam tur mācās un līdz laikam, kad pabeigs programmu, būs tāda specu pārprodukcija tēmā, ka vai nu baigais talants, vai blats, vai Maximas kase un "Maisiņš vaig?"/ Izglītība jāizvēlas pēc tā, kas padodas un tā, kam no tā, kas padodas nākotnē reāli būs pieprasījums, izņemot gadījumus, kam pofig dzīvot zem tilta, ka tikai darīt to, ko iedomājies. Tā iegūst "darbaspēku", kas ir vāji kvalificēts, bet algu pieprasa kā labākajiem profiem. A par ko? Jau tagad jāiedod visu gatavu, kādu labāku nākotni tas tirliņu bars uzbūvēs? Uz ko paši esam spējīgi, tas mums arī ir.