Man šķiet, ka par slinkumu lielākoties spriež tie, kuriem ir savi īpašumi mantoti no vecākiem, kuriem ir apmaksātas studijas un citi labumi, ko sniedza vecāki. Tad viņiem šķiet, ka viss krīt no gaisa.
Re, kur arī izpaužas manis minētais par populāro visu citu vainošanu. "Tie tur jau paši nē, tiem tur jau krīt no gaisa." Visos laikos nespējīgie ir šādi vaidējuši un attaisnojuši slinkos.
Tie, kuri nav slinki un tie, kuru grib vairāk, ļoti lieliski spēj izrauties. Nabadzība nav zīmogs, kas uzspiests uz mūžiem, tā nav invaliditāte. Nabadzība ir katra paša izvēle.
Ja pietiek ar mazumiņu un cilvēks jūtas laimīgs, neskatoties uz to, ka viņam ir ievērojami mazāk kā citiem, tā nav nabadzība. Nabadzība ir tad, kad mūžīgi ir par maz, kad valsts apdala, kad "tie tur jau paši nē, tiem tur jau krīt no gaisa" un tā pa riņķi. Tādu nabagu mums ir pa pilno un ļoti labi, ka viņi ir tur, kur viņi ir.
Esmu redzējusi / pazīstu pietiekami daudz nabagos un tāpat pazīstu arī bagātos cilvēkus. Saliekot viņus līdzās, nav jāspriedelē. Uzreiz ir skaidrs, kāpēc katrs ir tur, kur viņš ir. Kamēr nabagie čīkst un kaut ko gaida, turīgie iet un cīnās. Es nezinu nevienu trūcīgu cilvēku, kurš strādātu un rautos no tumsas līdz tumsai. Ja viņi vispār strādā, tad no rīta līdz pievakarei, kad gaida darba laika beigas, lai var mājās skatīties TV. Turīgie tikmēr domā, dara, skrien un neapstājas pat naktī. Cik daudzi no viņiem dzīvo miega badā, dzīvo stresā, jo konkurenti spiež nost no ceļa, utt. Tādu ikdienu neizturētu daudzi ar visu to, ka skaista, liela māja, labas mašīnas un pa laikam tāli ceļojumi. Vieglāk būtu dzīvot ar mazumiņu, zināmu stabilitāti un TV darba dienu vakaros.
Un tie turīgie, kurus es zinu, neviens nav iedzimis miljonāru ģimenēs. Pat, ja kāds tagad mierā ceļo, pievēršas garīgām lietām un viņiem ir darbinieki, kas viņiem pelna naudu mierīgai un pārtikušai dzīvei, tad tāpat viņi dzīvē ir izgājuši to stresa posmu, kad jādomā ar ko pelnīt, kad viņiem nav bijis nekā, kad jāriskē, daudz jāzaudē un jāsāk viss no jauna, kamēr pēc 10 vai padsmit gadu vāveres riteņa, ir izveidots stabils uzņēmums, var vadīšanu uzticēt citam un atpūsties. Un tad tas cilvēks sēž savā 100 000eur + vērtajā auto, noklausās kā sabiedrība korī dzied, ka "šis mums atņem, šim viss no gaisa" un nodomā "Kāpēc!? Ejiet un ņemiet paši!"
Es neesmu ne bagāta, ne arī nabaga, bet šādu viedokli balstu tikai uz savu pieredzi un apkārt redzēto. Toties nāku gan no nabadzīgas ģimenes. Turklāt alkoholiķu. Un arī par saviem vecākiem, lai arī viņus mīlu un priecājos, ka tieši viņi ir mani vecāki, tāpat varu teikt, ka paši vainīgi, ka ir tur, kur ir. Mani neapmierina situācija, ka valsts viņiem par neko maksā pabalstus.
Man vecāki pilnīgi neko nav apmaksājuši kopš pabeidzu 9.klasi. Ar
pilnīgi neko es domāju pat tik elementāras lietas kā iedot kartupeļus vai pienu no laukiem, lai dzīvojot pilsētā, ir ko ēst. Un tieši tāpēc es ar tīru sirdi varu teikt, ka nabadzība IR slinkums. Jā, valsts man ir apmaksājusi studijas zināmā periodā, bet tieši tikpat lielas iespējas uz budžeta vietu bija jebkuram citam.
Tās nabadzīgās daudzbērnu ģimenes pašas izvēlas savus daudzos bērnus, zinot savu rocību. Tie maznodrošinātie, tie bezdarbnieki... neviens nav tur, kur ir tikai tāpēc, ka ir čakls un spējīgs. Nedzīvojam vairs 1000 gadus atpakaļ, kad nenotika virzība pa sabiedrības slāņiem, kad biji tas, kādā ģimenē iedzimi. Ja arī kādam, kas piedzimst turīgiem vecākiem, šis ceļš uz labi nodrošinātu, patstāvīgu dzīvi ir īsāks, tad tas ir tikai tāpēc, ka viņa vecāki ir par to cīnījušies. Agri vai vēlu kādam ir jācīnās.
Ja piedzimi nabagu ģimenē, Tev visi ceļi ir vaļā, lai saviem bērniem nodrošinātu pārtikušu dzīvi.
601
