nabadzība un izsišanās

Es nāku no turīgad ģimenes, vienmēr dabūju, ko gribēju. Tagad man neiet viegli, jo esmu izlutināta. Tāpēc jau dzīvē tālāk tiek tie, kuriem bijusi grūta bērnība.

Man nebija forša bērnība, taču tagad ir gan bakalaurs, gan maģistrs procesā, gan sapņu darbs, gan sapņu alga, gan dzīvoklis un mašīna. :)

Ko dzīvē esmu novērojis - tie, kam bijusi viegla bērnība bieži to nespēj novērtēt un īsti ne uz ko netiecas.
Tajā pašā laikā tie, kam tāda ne pārāk bieži vien apzinās kā nevēlētos dzīvot paši un līdz ar to ir ļoti apņēmīgi, centīgi un mērķtiecīgi. Lai gan bieži vien tādos gadījumos bērni paliek vecāku nepieskatīti un aiziet nepareizo ceļu jau ļoti agrā vecumā. :)

Gledisa_ Jā, esmu arī šo pamanījusi, arī es-pati slinka, jo viss ir bijis, bet draudzene pa dzīvi sitas uz augšu, tieši runājām-kāpēc?? Un tad pavēstīja savu stāstu, un biju šokēta, kam meitene izgājusi cauri, stāstīja,kā vienmēr galvā ir tā smaka, apkaunojumi, kas ir kā dzinulis.

Esmu nonākusi pie secinājuma, ka izsišanās un sasniegumi nav atkarīgi no tā, vai bērnībā bijusi nabadzība/bagātība... viss ir slēpjas mērķtiecībā un centienos.. Protams, vienmēr noderēs šķipsniņa veiksmes ;)

cormeum_Jā, tieši tā, bet bieži vien tiem,kam bērnība bija smaga, ir lielāka deva mērķtiecības, lai sasniegtu virsotnes, jo nekad tās nav jutuši bērnībā.

Vispār domāju, ka dzīvē viss ir ļoti lielā balansā. Piem. cilvēkam, kam nav paveicies ar vecākiem pilnīgi noteikti būs paveicies ar kaut ko citu un otrādi.
Un domāju, ka slikta bērnība noteikti nav kā attaisnojums sliktām izvēlēm karjeras ziņā un slinkumam.
Iespējas visiem ir vienādas, atšķiras tikai sākuma punkts.

Materiālā ziņā mana bērnība bija laba, mana ģimene nebija ne miljonāri, ne arī nabagi, bet man bija viss, kas nepieciešams. Kaut ko dzīvē sasniegt man nav viegli, bet tas drīzāk mana rakstura un introvertuma dēļ.

bet bieži vien tiem,kam bērnība bija smaga, ir lielāka deva mērķtiecības, lai sasniegtu virsotnes, jo nekad tās nav jutuši bērnībā.

Tikpat labi var visu traktēt savādāk... persona, kam nekad nekas nav trūcis labi saprot, ka nevēlas zaudēt šo komfortu un tiecas pēc tā + kaut kā labāka :)

Tikpat labi var visu traktēt savādāk... persona, kam nekad nekas nav trūcis labi saprot, ka nevēlas zaudēt šo komfortu un tiecas pēc tā + kaut kā labāka

Taisnība jau savā ziņā ir, taču visbiežāk bērns neredz kā vecāki šo naudu ir nopelnījuši un sāk uztvert to par kaut ko pašsaprotamu. Visbiežāk tiek pamanīti tikai rezultāti, bet ne ieguldījums.

Man bija nabadzīga bērnība.Jau no studiju laika esmu strādājusi veikalā,lai būtu sava nauda.bet sapratu,ka man nepietiek ar pārdevējas algu un gribu dzīvot labi,greznībā Izmācījos,atradu sapņu darbu ārzemēs,sāku pelnīt ļoti labu naudu,varu atļauties tādu dzīves veidu,kādu vienmēr esmu gribējusi.Un esmu tik daudz strādājusi,pirmkārt,savas nākotnes labā,jo es negribu,lai mana ģimenes izjūstu badu,dzīvotu barakās un redzētu saldumus reizi gadā(t)Otrkārt,man pašai patīk atnākt skaistajā dzīvoklī,braukt ar dārgu mašīnu,ceļot:-DTreškārt,man patīk,ka es būt neatkarīga no citiem,man ir sava nauda,kuru es varu tērēt,kā vien gribu:-)

taču visbiežāk bērns neredz kā vecāki šo naudu ir nopelnījuši

Es domāju, ka grūti ir nepamanīt strādājošus vecākus :)

Bērnība bija grūta, naudas nebija daudz, knapi savilkām galus.

Bērnība bija viens posms, kad ģimenei gāja grūti tieši naudas ziņā, bet to saprotu tikai tagad atskatoties pagātnē, kā bērns to neizjutu, vecāki arī nekādi neļāva manīt, ka ir grūti. Pārējo laiku bijām vairāk kā labi nodrošināti. Tētis ļoti lutināja gan mani un māsu, gan brāli. Arī tagad lutina. Tīri materiālā ziņā man dzīvē viss ir nācis diezgan viegli.
Es pilnīgi noteikti neesmu mērķtiecīga, ne karjerā, ne privātajā dzīvē. Pārsvarā vienkārši plūstu pa straumi.
Iespējams es būtu citādāka, ja man būtu bijis par kaut ko jācīnās, bet iespējams man daudz kas ir nācis viegli, jo kāds tur augšā zina, ka es pati saviem spēkiem ne pie kā netikšu. :-D
Es gan sliecos domāt, ka tā izsišanās vairāk atkarīga no rakstura.

Es nezinu kāpēc, bet man vienmēr tādi cilvēki,kuriem ir gājis grūti, ir simpatizējuši. Viņiem ir ļoti bieza āda, skaidrs skats uz dzīvi un vienmēr realitātes sajūta, protams, nesaku,ka ka visiem un ,protams, ka tas viss ir arī tiem,kam ir bijusi laba bērnība, bet.

Man arī simpatizē raksturā spēcīgi cilvēki ar konkrētu skatu uz dzīvi :-)

Bērnībā naudas bija maz, bet es to neizjutu, jo vienmēr biju paēdusi, apģērbta un man bija daudzas lietas, kas citiem bērniem - velosipēds, mobilais, skeitborda dēlis, rotaļu mašīnas (jā, biju izteikta tomboy :-D), taču tajā pašā laikā parādi par dzīvokli krājās. Zinu, ka cosmo pareizas dzīvošanas ABC ietilpst, ka labāk dzīvot trūkumā, bet visam jābūt nomaksātam, bet ja man būtu bērni, es arī primāri censtos, lai viņi vienmēr būtu paēduši un laimīgi un neizjustu trūkumu, nevis uztrauktos par to, lai dieva dēļ nebūtu parāds par komunālajiem.:-)

Zinu gan no nabadzīgām ģimenēm izsitušos cilvēkus, gan no vidusslāņa nolaidušos narkomānus. Bet, ja cilvēks no nabadzības aiziet atkarības neceļos, nekur tālāk parasti vairs netiek. Vidusslāņa vai bagātnieku no ceļa nogājušos bērnus vecāki caur sakariem kaut kā izbīda sfērās, kurās nav vajadzīgas specifiskas zināšanas un prasmes, plus dod lielu kabatas naudu līdz ''bērnam'' paliek 40, kas, protams, dzīvi mazliet atvieglo.
Un, protams, ir arī, kas nāk no turīgas ģimenes un cenšas tikpat daudz, cik tevis pieminētā meitene.

Izsišanos un panākumus vecāki iertekmē, bet ne ar savu materiālo pāticību, bet attieksmi pret dzīvi, lietām un sevi, ko ieaudzina bērnos.
Mani vecāki Visu sāka no nulles, un ar smagu un pamatīgu darbu nonāca līdz pārtikušai dzīvei. Es labi zinu, kā ir tad kad Tev nav gandrīz nekā un kā ir kad vari dabūt visu ko vēlies. Un par šo džive sskolu e ssaviem vecākiem saku milzīgu paldies! Viņi ir fantastiski cilvēki!

Neteikšu, ka dzīvojām nabadzīgi, galus savilkām, visi produkti nāca no laukiem, taču dzīvoju zem vidusmēra. Toreiz bija sāpīgi, ka mums nav tā, kas citiem klasesbiedriem, draudzenēm ir - nebija mašīnas, nebija telefona mājās, un atceros, ka viss tika ne-nor-mā-li taupīts, mamma katru dienu skaloja smadzenes par to, ka ūdens tiek tērēts par daudz, gaisma netiek kaut kur izslēgta, un vai tad nevar iztikt ar gaismu vienā vietā, utt. Pateicoties mammas ultrataupīgajai dabai, kas joprojām ir saglabājusies, arī baigajā nabadzībā nedzīvojām, no otras puses, tie noteikumi par taupīgumu mājās bija drakoniski - tas man joprojām liekas šausmīgi.
Ja man kāds pirms 10 gadiem būtu pateicis, kā es šobrīd dzīvošu, pie kam pati saviem spēkiem, es nebūtu noticējusi. Pati dzīvoju labi, nevaru sūdzēties, nebija arī jāiziet nez kādai ellei cauri, lai pie tā nonāktu - viss notika kaut kā organiski. Protams, ar Bentliju nebraukāju un stores ikrus katru dienu neēdu, bet virs vidusmēra dzīvoju.

Par ģimeni runājot, viss jau bija pareizi un kopumā mani ievirzīja pareizās sliedēs, tikai ar vienu bet - man bija grūti tikt pāri vienam principam. Manā ģimenē valdīja un joprojām valda uzskats "gribi dzīvot labi - iemācies taupīt!". Es pāris gadus sevi lauzu, kamēr iemācījos dzīvot pēc principa "gribi dzīvot labi - iemācies daudz pelnīt!" Sanāca. Un es dzīvoju labāk nekā dzīvoja mani vecāki, vecvecāki. Nesalīdzināmi. Un es nepazīstu tādu vārdu "bezdarbs" - man apkārt vienmēr ir vairāk iespēju nekā fiziski laika un spēka, lai visu to izmantotu.