Vai runāt par roblēmām?

Es daudz runāju ar savu 2. pusīti.. Protams, es neesmu no tām, kas 2h vīrietim deklamēs, kā mana paziņa Lienīte ne tā paskatījās 3 dienas atpakaļ :D
Vajag runāt par problēmām, iekšējiem pārdzīvojumiem utt. ..tajā pat laikā 2. cilvēks nav jāpadara par emociju un problēmu gružkasti.. :)

Atvainojos par ārpustēmu, bet cormeum, Tu kurzemniece? Esmu piedzīvojusi, ka rīdzinieki gružkasti nesaprot. :D

Daudz kas atkarīgs no problēmas dabas, bet vispār neuzskatu, ka ir prātīgi vīrieša priekšā tēlot vienmēr smaidošu bezproblēmu būtni. Tāpat taču, attiecībām kļūstot nopietnākām, vīrietis kādā brīdī sapratīs, ka arī sieviete ir cilvēks.

Mēs runājām daudz, var teikt gandrīz par visu un ļoti bieži viņš bez liekām emocijām spēj ieteikt risinājumus manām problēmām.

Protams, ka jaruna par problemam. Manuprat, stipru attiecibu viena no svarigakajam sastavdalam ir tiesi otra atbalstisana grutakos brizos. Pat precoties tiek runats par - "kopa priekos un bedas". Par visam problemam, protams, var ari nerunat, ja nav velesanas.

Nikolīne, esmu Rīgas meitene, bet saknes iestiepjas arī Kurzemē :D Gružkasti arī no tās puses radiem aizguvu..
Manuprāt, tā skan skaistāk.. :D

Es no zemgales, bet arī saku gružkaste :-D

Par runāšanu/ nerunāšanu, tas atkarīgs no abiem cilvēkiem. Par savām attiecībām vēlams runāt. Par ārpuslietām - nepārspīlējot arī nāks par labu, manuprāt.

Manuprāt, attiecības nevar dzīvot bez komunikācijas. Neviens cilvēks nav mūžīga saulīte, kam nekad ne par ko nesāp sirds. Tas nav īstais cilvēks, ja ar viņu nevar runāt par jebko. Es nespētu būt kopā ar kādu, kas atteiktos mani uzklausīt, kad man ir smagi, kam es nevarētu izkratīt sirdi vai paraudāt uz pleca, kas man tas vajadzīgs.

Manuprāt, tajā visā ir jāatrod līdzsvars. Nevajadzētu būt tā, ka vīrietim netiek stāstīts nekas, viss tiek paturēts pie sevis vai izrunāts tikai ar citiem tuviem cilvēkiem, bet nevajadzētu arī par visu, visu, par katru caurvēju bēniņos kratīt vīrietim sirdi, nemitīgi gruzīt viņu ar savām problēmām.

Es vispār uzskatu, ka ļoti bieži runāšana par kaut kādām problēmām (īstām vai pašu galvā izdomātām) tikai padara to problēmu lielāku, svarīgāku. Nevajag tik daudz koncentrēties, analizēt visu, tad arī visas raizes ātrāk pāriet.

Es vispār uzskatu, ka ļoti bieži runāšana par kaut kādām problēmām (īstām vai pašu galvā izdomātām) tikai padara to problēmu lielāku, svarīgāku. Nevajag tik daudz koncentrēties, analizēt visu, tad arī visas raizes ātrāk pāriet.

+++

Mēs runājam par visu, vai vismas visu kam ir nozīme, kas ietekmē garastāvokli un emocijas, tomēr, reizēm ja nākas dzirdēt vienu un to pašu problēmu desmitiem reižu, tad es nogurstu un tas mani pat aizkaitina. Parasti gan tās ir tādas problēmas kuras nevar tā atrisināt vai pat ietekmēt. Tas gan saistībā ar darbu, bet ja man katru vakaru nākas dzirdēt kā manējais man krata sirdi ka kolēģis nestrādā, laiž haļavu un kopumā tikai jauc gaisu, tad jā, drusku ir jānovaldās lai jau neuzsprāgtu un vienkārši gribās teikt - atstāj darbu, darbā. Tā pat ir par citām lietām, diena saplānota, viss pa vietām un tad atnāk viens mājās un ar pirmo teikumu ko izspļauj visu vakaru nobojā. Saprotu ka gribās izstāstīt bēdas un kādam parādīt ka nervi uzvilkti, bet kas par daudz, tas par skādi.

Atkarigs kaadas problemas, bet domaaju ja cilveki mil viens otru tad ir svarigi zinat kas notiek otra dveselee. Protams, virietim varbut nepatiktu ja sieviete gaustos par kalorijam un tamlidzigam lietaam, bet par darbu vai citaam lietaam kas nomaac un kaitina labaak izrunaat nekaa kraat ieksaa savaadak pats par gruzkasti parvetisies. Atceros no savas pieredzes ja mani daudz kas kaitinaaja un izlikos ka viss ir kartibaa un pacietu tad vienaa bridi tas viss iznaaks araa

MissJoker, bet kaapec lai virietis nevar stastit par savaam darba probleemaam? Ari tikai cilveks vins ir un grib but saprasts nav jau obligaati jaarunaa var vienkaarsi samilot un sagaidit maajas ar vakarinaam ,sniegt masaazu un tamlidzigi lai darbag smagumu un stresu noveltu no pleciem.

Protams, vajag runāt - ar ko gan citu vēl vajadzētu runāt, ja ne ar savu tuvāko cilvēku? Nav jēgas iztaisīties par vienmēr perfekto būtni, jo tā ilūzija kādreiz tāpat salūzīs. Saprotams, nevajadzētu otru uztvert par savu negāciju zibensnovedēju, ja jūti, ka sāc nemitīgi īdēt un vaimanāt, tad jāsāk meklēt cēloņi tam, kādēļ jūties slikti, un kā to varētu risināt. Bet prasme runāt ar otru un, kas ir vēl svarīgāk, prasme uzklausīt, ir ļoti, ļoti svarīga attiecību sastāvdaļa.

Es ar vīru ļoti daudz runāju, mēs esam ļoti tuvi. Vispār man it kā nav nekādas baigās problēmas pēdējo gadu laikā, bet par mazajām nedienām runāju ar viņu vienmēr, nedomāju, ka viņam ar to ir problēmas. Nepārtraukta čīkstēšana varētu nokaitināt, bet manis uzklausīšana par to, kā man pa dienu ir gājis, ar ko atkal esmu sakašķējusies kārtējo reizi ( jā, esmu diezgan kašķīga reizēm, it sevišķi bankās, valsts iestādēs un vēl šur tur :D ), viņu tas uzjautrina, kā es sacepos ik pa laikam par visu ko, man arī pašai dusmas ātri pāriet, tā nu mēs jautri pasmejamies par to parasti vakaros.
Ja ir kas nopietnāks, tad noteikti samīļos un jautās, kā var mani iepriecināt. Tad vienmēr viņš piedāvā vīnu un masāžu :D Katrā ziņā neesmu jutusi, ka manas problēmas viņam būtu baigais apgrūtinājums. Arī man ir svarīgi, lai vīrs neko netur sevī un visu ar mani izrunā.
Protams, ja cilvēks meklē problēmas, kur tās nav , visu laiku čīkst, analizē katru sīkumu, tad tas varētu nokaitināt, bet mums tā nav.

Vai tas, jūsuprāt, stiprina attiecības vai gluži pretēji - lauž vīrieša uzskatus par brīnumaino, trauslo būtni sievieti, jo kā nekā sieviete lielākoties asociējas ar daili, sakaistumu un smaidu, bet kur problēmas tur nav smaida.. ;/

Kāpēc tēlot?

Mēs runājam par visu. Iepriekšējās attiecībās runājām diezgan maz. Man nav tik izteikta vēlme dalīties savos pārdzīvojumos ar citiem, tādēļ iepriekš to darīju maz, bet šis vīrietis ir tāds, ka viņš par visu vienmēr grib parunāt. Un, godīgi, attiecības un tuvība šajās attiecībās ir vienkārši nesalīdzināmas ar iepriekšējām.

ar ko gan citu vēl vajadzētu runāt, ja ne ar savu tuvāko cilvēku?

Nopietni?? :D:D Ir daudzi kas izkrata sirdi un visu stasta draugiem vai mātei. Kam tu stastisi ka tu sasridejies ar otru pusiti un tgd nezini ko iesakt, ka salabt utt?

MissJoker, bet kaapec lai virietis nevar stastit par savaam darba probleemaam?

Protams ka viņš var stāstīt par savām darba problēmām, bet ja tev 10 vakarus pēc kārtas nāk mājās ar vienu un to pašu bēdu stāstu, kuram jau 101 ieteikumu esi devis pirmajā vakarā, tad gribi vai negribi tas vienkārši nogurdina. Tas ir kā copy paste teksts kurš iestrēdzis uz apli. Arī partnerim ir jāsaprot ka reizēm vienkārši jānomaina tā tēma arī.
Ar vakariņām, jauku atmosfēru un smaidīgu draudzeni katru vakaru nākas saskarties viņam, tikai ļoti labi visas dienas labo enerģiju viņš spēj minūtes laikā izsūkt.

Un te jau viena konkrēti minēja to kā es reizēm jūtos kad tiešām sākas viena un tā pati tēma katru vakaru kas jau sen kā izrunāta..

negāciju zibensnovedēju

Bet man pašam ari ir looti svarigi lai ar otru pusiti varu justies brivi un runat par visu.

Es esmu bijusi tādās attiecībās, kur es maz stāstu. Nevis tāpēc, ka es gribēju saglabāt kaut kādu noslepumainības plīvuru, bet tāpec, ka tajā laikā bija samērā nopietnas identitātes krīzes un citi iekšējie procesi, kurus es līdz galam nemācēju/negribēju/baidījos viņam atreferēt. Un tā tas aizgāja, līdz es sapratu, ka stāstu un dodu no sevis aizvien mazāk un aizvien vairāk lietu, manuprāt, ir "tikai mana darīšana". Tad, kad šķīrāmies un viņš stāstīja kā jūtas, tad tas cilvēks, kurš viņa stāstos bija es, tik ļoti nelīdzinājās man, ka kļuva mazliet baisi. Viņš bija visus tos "tuksumus" aizpildījis ar savām fantāzijām (es droši vien arī) un mēs katrs bijām dzīvojuši attiecībās ar otra greizo spoguļu atspulgu, bez īstas tuvības, intimitātes un mīlestības.