Man ir 23 gadi, ja tas ko maina.
Un nē, es šeit nedzīvoju, jo man nav galva uz pleciem vai kā, vienkārši, kad sāku studēt, izrunāju ar mammu, ka tā būs ērtāk - man nav jāmeklē patstāvīgs darbs (bet man ir darbiņš, mammai naudu neprasu, palīdzu arī ar maksu, pārtikas utt pirkšanu) un varu tikai mācīties, viņai savukārt nav neforši dzīvot vienai ar mazo māsu lielā mājā, ir kas palīdz kārtot, tīrīt, ravēt utt, jo pati piekususi darbā. Protams, man arī nav problēmu pateikt, kur esmu, ar ko utt, bet es nesaprotu, kāpēc man ir tik detalizēti viss jāstāsta, kāpēc nepietiek, ja pasaku "dodos uz centru, būšu pēc pāris stundiņām mājās". Kad pasaku tā, viņa apvainojas. Taču zin, ka netiekos ar nez kādiem narkomāniem, dzērājiem, pa naktīm arī neblandos, visus manus draugus pazīst, nu kur problēma. Man nepatīk tā atskaitīšanās un viņai to esmu teikusi gan mierīgā ceļā, gan strīdā laikā, nu nekādi negrib saprast.
185
