Mūsu ģimenes modelis ir te tā sauktais "Vīrs strādā, sieva skaista", bet ar visu to, man reāli nepietiek pat laika, lai vienu veselu dienu veltītu tikai grāmatas lasīšanai, ko tik ļoti gribu, bet visu laiku atlieku.
Ir tik daudz, ko darīt - studijas, kuras plānoju neapstādināt līdz ar bezjēdzīgu diplomu iegūšanu, tik daudz, ko uzzināt, tik daudz lietas, ko iemācīties un pamēģināt, tik daudz valodas, kuras gribas apgūt, rūpes par māju un dārzu un galu galā - vīru, jāpalīdz arī viņam viņa lietās, tagad vēl pievienosies mazulis...
Turklāt tie ir vispateicīgākie apstākļi uzsākt nodarboties ar lietu, ko Tu sapņo, nevis ar jebko, lai tikai spētu piemest gana daudz kopdzīves kopējā katlā.
Es saprotu, ja vīrietim ienākumi nav tik pietiekoši, lai varētu uzturēt abus vai arī saprotu, ja sieviete tiešām strādā to savām interesēm vistuvākajā jomā esošo darbu, kas attīsta un priecē, bet uzskatīt, ka algota darba nestrādāšana ir tikai un vienīgi ceļš uz degradāciju, ir absurdi.
Iepriekšējās attiecībās, kad vienlīdzīgi piedalījāmies kopdzīves izdevumos, es nebiju nelaimīga katru dienu soļot uz / no ofisa noteiktos laikos, atnākot mājās kaut ko sakārtot, uztaisīt vakariņas un ielikties gultā, sapņojot par kādu laiciņu sev pašai, jo es nezināju, kā būtu, ja būtu citādi.
Bet tagad, es saprotu šādas sevis nenodzīšanas priekšrocības, un esmu laimīga, ka vīrs jūtas priecīgs no tā, ka viņa sieva var "lidot" + esmu viņam pateicīga par katru dienu, ko varu tā "neko nedarot" nodzīvot.
50
