Kāpēc jūs gribat bērnus?

Hei.

Kāpēc nav iespējas?

Kāpēc nav iespējams?

?

khkh - kāda starpība kāpēc nav? nav jau ko līst iekšā šādās lietās!

Es esmu stāvoklī, un mazo vēlējāmies, jo gribam ģimeni, vēlamies sniegt tam savu mīlestību... Gādāt visu to labāko... to nevar pat īsti aprakstīt. Tas ir solis uz augšu, kaut kas vērtīgāks pat par karjeras izaugsmi... Es nemāku izstāsīt, starp visām raizēm un bailēm tas tomer ir kaut kas neizsakāms, kaut kas ko dzīvē var piedzīvot vienu reizi - gaidot pirmo mazuli, un domāju ka ir pavisam citas sajūtas gaidot otro mazuli.

Diemžēl vairs nav iespēja pašai palikt, bet kāpēc - negribētos tieši atklāt..

Man gribas, jo dazkart ir sajuta, ka to prasa mans kermenis, tiri biologiski.. Ar pratu domajot, baidos. Bet, ja tas bailes atmet, tad saprotu, ka ta ir nenovertejama tuviba ar mazu cilveku, iespeja but ar vinu, nesaraujama saikne.

Gribējām bērnus, jo tā ir loģiska dzīves un attiecību attīstība. Ar bērniem nav viegli, bet tas ir kaut kas vārdos neaprakstāms - jauns līmenis, cita dzīve, cita domāšana, viss savādāks.

mommy, man teiksim tieši gribētos zināt, kā SA ietekmēja spēju ieņemt bērnu, jo SA tagad ir pat ļoti daudzām. Gan lielos, gan mazos laikos. Protams, autore var nedalīties, bet tādā gadījumā pilnībā būtu pieticis ar vienkāršu jautājumu.

Byanna -SA nav lieta ko ir viegli pārdzīvot! ļoti daudzas pēc tam nevar ieņemt bērniņu un tas ir normāli!

Man ļoti gribas bērniņu, lai gan tad, kad aizdomājos par to dziļāk, baidos no tās atbildības, kas nāk ar to, liekas, ka neesmu ne gatava, ne tik pieaugusi.
Kāpēc gribu - ļoooti grūti izskaidrot. Abi vēlamies to, kas būs no mums abiem nācis, kas būs kā turpinājums gan mums katram, gan mūsu attiecībām. Un tā beznosacījuma mīlestība, rūpes, arī atbildība - es gribu to izbaudīt, sajust to mazo cilvēciņu, kas nācis no manis un vīrieša, ko mīlu un no kura arī vēlos to turpinājumu :)

Es saprotu jūsu interesi - kāpēc tā un kas, bet to varat jautāt savam ārstam vai labāk pat nedomāt par to vispār! Bet padomājat vai ir ētiski to jautāt?

Citreiz pat ārsti nevar pateikt, kāpēc noticis SA. Pat tad, ja visas analīzes bijušas labas.

Manuprāt, bērnu gribēšana/negribēšana sakņojas zemapziņā un instinktos, un viss. Man, piemēram, grūti formulēt precīzu atbildi, kāpēc es gribēju bērnus. Man ir divi dēli, un esmu laimīga, ka man viņi ir. Taču ir bijuši arī divi SA un dakteru prognozes, ka mums ar vīru bērnu nebūs, tāpēc man pazīstamas arī šādas sajūtas.

Tavs

Kopš piedzīvoju spontāno - man vairs nav iespeja palikt stāvoklī, bet gribētu. Šķiet nepiepildīta dzīve bez..

un

Bet padomājat vai ir ētiski to jautāt?

Mazliet atgādina ainu no SATC, kur Miranda teica - tas ir kā istabā ir liels, rozā zilonis, bet neviens nedrīkst par to runāt.

Man ļoti žēl, un es saprotu Tevi, ka nevēlies par to runāt, bet varbūt nevajadzēja nemaz to pieminēt?
Manuprāt, Tava jautājuma doma būtu skaidra arī tad, ja SA nepieminētu..

Ak, par to ētiskumu teica cita meitene, piedod, nepiefiksēju :-)

Gribējām bērnus, jo tā ir loģiska dzīves un attiecību attīstība. Ar bērniem nav viegli, bet tas ir kaut kas vārdos neaprakstāms - jauns līmenis, cita dzīve, cita domāšana, viss savādāks

miljons plusu +++
ir viens, otrs noteikti būs. Par trešo- domāsim. Bet 2 būs noteikti.
Ir dievīga sajūta skatoties uz to mazo,rozā kunkuli un apzināties,ka tas ir veidojies no mums abiem. Kkas,kas mūs vienos visu dzīvi,lai arī kā ietu vai neietu.

Gribēju, jo bija vienkārši tāda sajūta, ka gribu, lai ko tas maksātu. Tagad, kad man ir savs mazais cilvēks, nezinu un neatceros, kāda bija dzīve bez viņas. Jā, vairs nav tik viegli, jā, nervi ir pabojāti. Bet ir tik daudz kolosālu, fantastisku, mīlestības pilnu mirkļu, ka tas atsver visu grūtumu. Ar bērnu dzīve ir daudz krāsaināka un interesantāka nekā bez.(l)

Pagaidām lielākā motivācija ir bailes no tā, ka 50 gadu vecumā nožēlošu, ja nebūšu to visu izbaudījusi un piedzīvojusi. Bet nu tā nekas nekur netikšķ un atlieku visu šo pasākumu uz vēlāku... Jānobriest jau kaut kad vienam bēbim būs, jo diemžēl man vairs nav 20-25 un uz 10 gadiem vairs neko atlikt nevar.

Nav tā, ka baigi gribas un nav tā, ka zinu cik... varētu pat teikt, ka negribu vispār ;-)
Bet epizodiski kaut kāda doma ienākt prātā, ka varbūt vienu kaut kad nākotnē varētu...lai gan draugs jau gribētu drīz un ne tikai vienu :D

Gribējām bērnus, jo tā ir loģiska dzīves un attiecību attīstība. Ar bērniem nav viegli, bet tas ir kaut kas vārdos neaprakstāms - jauns līmenis, cita dzīve, cita domāšana, viss savādāks

+++ tiehsi par mani.