Šoreiz es par visiem 100% piekrītu Vatsons komentāram.
Ja runāju konkrēti par sevi, vienmēr esmu mīlējusi Latviju. Ne valdību un notiekošās cūcības, bet zemi kā tādu. Dabu, savus tuvākos cilvēkus, atmiņas, taču nu saprotu, ka ar mīlestību pret dabu un ģimeni nepietiks, tāpēc pati būšu no tiem, kuri pametīs Latviju. Pavisam nesen sāku reāli skatīties uz savām iespējām, kuras man sniedz gan mana izglītība, gan zināšanas. Sapratu, ka lai arī kā mēģinātu izaugt karjeras ziņā, nekad savā jomā nepelnīšu vairāk par 500 eiro uz rokas. Kad sāk aprēķināt tēriņus, kuri aiziet par dzīvokļa īri, komunālajiem pakalpojumiem, pārtiku (nemaz nerunājot par tādām ekstrām kā apģērba iegāde vai skaistumkopšanas preces) visa alga aiziet pilnībā. Protams, var īrēt dzīvokli mazpilsētā, kur cenas ir zemākas, taču vai mazpilsētā izdotos atrast darbu savā sfērā? Diemžēl ne. Taču šoreiz pat alga īsti nav tas iemesls, kurš lika lūkoties ārpus valsts robežām. Mani sāka nomākt valstī notiekošais. Ziņas neskatos un nelasu jau labu laiku, jo tās sabojā noskaņojumu vēl vairāk. Jo vairāk klausies, jo vairāk apjēdz, ka problēmas ir visās iespējamās jomās. Mani sāka nomākt cilvēki, mūžīgās negācijas, drūmā atmosfēra. Man patīk ap sevi redzēt laimīgus, smaidīgus cilvēkus. Diemžēl, Latvijā, cik esmu novērojusi, ir ļoti daudz drūmu seju, pelēcības, ko varētu izskaidrot ar to, ka liela daļa iedzīvotāju ir kā nodzīti zirgi, kuri nespēj pilnvērtīgi priecāties par dzīvi, ja jāraujās vairākos darbos, lai nomaksātu īri un pabarotu bērnus. Protams, ir skumji, ka būs jāpamet dzimtene, taču tai pat laikā zinu, ka tad, ja viss ārzemēs izdosies kā plānots un spēšu sevī atrast harmoniju un mieru, Latvijā neatgriezīšos. Un, diemžēl, tādi un līdzīgi stāsti ir ne mazums...(t)