Vai vienmēr jādomā, ka būšu laimīga tad, kad būs labāks darbs, kad būs draugs/ vīrs, kad sākšu to hobiju utt.
Un tagad pajautaa sev - vai tieshaam labakas darbs tev izmainis dzivi? Vai appreceshanas izmainis tavu ieksheejo staavokli?
Domaju, ka teiksi, ka ja, bet taa nav, isterminaa tas strada, bet ne ilgterminjaa. ari es kadreiz domaaju, appreceshos, manas vecas kjibeles pazudis, busu laimiga, nebus jastrada, bus berns, bus tik daudz ko darit, viss bus tik forshi... Nu taa nav, iemacies pamosties un noverteet, ka ara snieg, ka visi miljie veseli, ka pati vesela.
Jaa, sasniedozt merkjus mums ir gandarijuma sajuta, laime, viss forshi, bet tam nav nekada sakara ar to kaa ikdienaa juties, jaiemacas but vienkarshi laimigai!
Kaa to sajutu nokert, nu es esmu laimiga vienkarsi par to, ka katru dienu redzu laimigu savu bernu, ka man blakus ir virs, ka mani vecaki var dzivot mazliet labaak kaa citi, bet vieslielaka laime man ir taa, ka mes visi esam veseli!
55
