Pipariene pareizi saka - ģimenes auto lieto tas ģimenes loceklis, kam vajag.
Dotajā situācijā es neieteiktu to mašīnu pārdot. Vai arī, ja piekāpjās un pārdod, naudu, ko saņems par auto, lai tur kontā, lai nepieciešamības gadījumā ir par ko nopirkt citu. Pieļauju, ka taupītājs nebūs sajūsmā par šo ideju.
Kāda jēga no tādas brīvdienu mašīnas? Tas praktiķis ir izrēķinājis, cik rentabli ir turēt mašīnu pie mājas? Apdrošināšanas izmaksas no tā nemazinās, ceļu nodoklis paliek tas pats, skate tāpat jāiet un tāpat uz skati jāremontē (Laikam jau kādam nav informācijas par to, ka korozijai tīri vienalga, vai mašīnu kustina, vai nē un, ka ir detaļas, kas maitājas tieši no stāvēšanas). Tātad atliek vien izrēķināt, vai tiešām šīs mašīnas degvielas patēriņš ir tik liels, lai būtu jūtami lētāk braukt ar sabiedrisko transportu. Patiesību sakot, ja tā ir, tad tā mašīna pati par sevi ir nerentabla un būtu jānomaina uz kaut ko, kas netērē tik daudz degvielas. Tur vēl jārēķina, kurai mašīnai tad beigās ir mazāki nodokļi, mazākas apdrošināšanas izmaksas un mazākas degvielas izmaksas, kā arī tas, cik jāiegulda katras mašīnas remontā.
Par nepraktiskiem auto ir uzskatāmi tādi, kas ir ar mazu bagāžnieku, 2 durvīm un patērē daudz degvielas. Ja tiek plānoti bērni, šāds auto noteikti nekam neder, jo gan bērnu aizmugurē grūti iesprādzēt (Nav neiespējami, bet aizmigures durvju esamība šo procesu 100x atvieglo), gan jāpadomā, ka būs jāvadā līdzi rati un ne tikai rati.
Varbūt piedāvā viņam variantu, ka pārdodat abas, pērkat vietā tiešām ģimenes auto nosaukuma cienīgu braucamrīku un reģistrējat to kā kopīpašumu?
Man viss tas izklāsts velk uz to, ka vīrietim savu auto pārdot negribās, lai gan viņam to nevajag, bet dot braukt sievai arī negribās. Suns uz siena kaudzes.
384
