Es laikam nesaprotu, kā tas ir, kad nav ko runāt ar savu otro pusīti. Mēs ieslēdzam mūziku fonā, vakarinas, dienas notikumu pārrunāšana, vēlāk varam pārvākties uz dīvānu ar vīnu, svecēm, vai vienkārši siltu tēju un pledu, ākstīties, mīloties un plāpāt par visu iespējamo, darba lietām, to, kas notiek pasaulē, par filizofiskām lietām un visu ko citu. Parasti pat stundā neieklaujamies.
Nevaru iedomāties laikam attiecibas bez tā visa. Ar to visu sarod baigi. Agrāk arī bijām raduši katrs sēdēt stundām pie sava datora, bet loti pasliktinājās attiecības.
Nezinu, man gimenē ari visi reti skatās tv, visi sēž pie liela galda vai uz dīvāna un plāpā. Varbūt tāpēc man tas liekas pašsaprotami, pat mazais brālis atraujas no xboxa, kad atbraucu ciemos.
Man loti nepatik, ja aizbraucu kaut kur ciemos un fonā visu laiku ir tv, tracina. Es atbraucu pakomunicēt ar cilvēkiem, nevis skatīties TV.
Sēžu kafenē , gaidu ēdamo, rakstu no telefona, tāpēc sorry par kludām un mikstinajumu neesamību :)