Kāda ir Jūsu ikdiena, dzīve un sajūtas, ņemot vērā pasaulē notiekošo?

Man pers.problēmu šobrīd pietiek pāri galvai, tāpēc godīgi sakot, pasaules problēmas nav sevišķi aktuālas un neiedveš ne mazāko baiļu sajūtu.

Protams, nejūtos omulīgi, palasot ziņas. Reizēm uznāk tāda eksistenciāla bēda, kāpēc man un maniem bērniem būtu jāpiedzīvo karš, kāpēc mēs nevaram dzīvot draudzīgi... Bet tādā globālā mērogā - cilvēki ir pārdzīvojuši daudz ļaunākas lietas, miljoniem cilvēku šobrīd dzīvo aktīvās kara zonās, bet dzīve jau tādēļ neapstājas. Lai kas arī notiktu - jādzīvo, jācīnās, jāizdzīvo, nevar taču vienkārši mesties pie zemes un vaimanāt, ka gals klāt. Vismaz kamēr tas gals patiešām klāt.

Kas notiks, notiks. Tu tur neko nespēsi padarīt. Labāk izbaudīt dzīvi, kamēr vēl var.
Uztraukties varēsim tad, kad patiešām mums kaut kas nopietns draudēs. Pagaidām vēl viss +/- ir kārtībā.

Ik pa laikam izjūtu nelielu baiļu sajūtu šajā sakarā, bet cenšos domāt pozitīvi. Pēc Parīzes notikumiem, kādu laiku aktīvi lasīju ārzemju ziņas, pēc tam izdomāju, ka labāk nelasīt un nedomāt :D

Par tādām lietām nedomāju.
Šad tad, kad mājās esot, dzirdu atkārtotas sirēnas, pieķeru sevi pie domas "Kas notiek?" un meklēju visos portālos par kkādām nelaimēm - tas man ļoti atgādina Zolitūdes nakti, jo tai vakarā nācu mājās, pie kāpņutelpas apstājos uzpīpēt un dzidēju kā atbalsojās sirēnas - ilgi, vairākas stundas, es tās dzirdēju pat pie savām mājām (dzīvoju labu gabalu no tās vietas).
Kaut kā tā sirēnu atbalsošanās vakaros, kad stāvu pie mājas, man uzdzen lielu nepatiku.

Bet stulbi bija pagājušajā nedēļā - gāju no veikala un pēkšņi tāda šāviņu skaņas - izrādījās jau, ka sīkie blakus pagalmā bombočkas laiž gaisā, bet tikko notikusī Parīze un viss pārējais - ļooooti neomulīgi bija.

Man laikam jakaunas jo es par to visu ikdiena nedomaju nemaz. Nevis piespiezu sevi nedomat, bet vienkarsi nedomaju.
Ja, protams, man ir zel cilveku, baida iespejamie talakie notikumi, bet es par to neuztraucos un nedomaju.

Nekādu baigo ietekmi neizjūtu, varu tikai katru dienu just prieku un pateicību, ka dzīvoju mazajā pīļu dīķī Latvijā, kuru neskar lielās kataklizmas - ne vulkāni, ne zemestrīces, ne cunami, ne arī lieli terorisma draudi. Pagaidām jūtos visnotaļ mierīgi un neuztraucos par lietām, kuras tāpat nevaru ietekmēt.
Ja būs lemts, tad nosist var arī krītošs ķieģelis vai lāsteka.. Tieši tik vienkārši.

Es, ja godīgi, daudz par to nemaz nedomāju, zinu ,pluss mīnuss, kas notiek un viss. Koncentrējos uz sevi, savu dzīvi, mana ikdiena pasaulē notiekošā dēļ nav mainījusies. Baigi ne par ko neiespringstu un nelaimes negaidu. Arī lidmašīnas manī nekādas emocijas neraisa.

Manuprāt, kaut ko spriedelēt, uztraukties, domāt ir bezjēdzīgi, jo ir taču skaidrs-ne mums kāds ko prasīs, ne mums būs kāda teikšana. Kas būs, būs. Un mēs tiešām neatrodamies sliktākajā valstī pasaulē šobrīd.

Jocīgi bija, kad vasarā vairākas reizes lidoja pāri nato iznīcinātāji un bumbvedēji. Man stāstīja, ka tas ir labi, ja lidotu pāri krievu iznīcinātājs, tad jāsāk būtu baidīties un satraukties.

Vēsturē cilvēki ir pārdzīvojuši daudz sliktākas lietas.
Ja skatās uz visu globāli un filozofiski, tad karš, dabas katastrofas, epidēmijas ir lietas kas regulē cilvēku skaitu uz pasaules.

Ja vēsturē nebūtu bijuši ne kari, epidēmijas u.c kataklizmas, tad cilvēku uz pasaules būtu 2-3 reizes vairāk un ir jau robeža cik cilvēku Zeme spēj uzturēt.
Cilvēki paši savu pārapdzīvotību nevar humāni regulēt, tāpēc viss turpinās līdz sākās katastrofa.

es esmu pārliecināta, ka mūs viss pagaidām neskar , līdz ar to es ne par ko neuztraucos , sāks skart sākšu domāt + cilvēki vienmēr uz pasaules kaut kur karo un kaut ko spridzina, pasaulē vienmēr būs kāda nācija kura gribēs savu valsti , būs kādi psihie kuri laidīs visu gaisā un būs Āfrikas trūkumcietēji ...
kur jūs redzat tos helihpterus un lidmašīnās ? vai nu es neesmu vērīga vai virs mana rajončika tās nelido :D

Vispār es domāju, ka mēs dzīvojam salīdzinoši ļoti mierīgā laikā , priekš mūsu valsts ... jopcik, mana omīte ir karu un Sibīriju redzējusi, nedomāju, ka man ir tiesības čīkstēt... Arī visādos citādos aspektos ,mēs esam daudz izdevīgākā pozīcijā nekā mūsu senči .... :)

Nav ko čīkstēt un jāturās kopā , tik vienkārši .....

Ikdienā nekas nav mainījies - taču sajūtas brīžiem ir tādas, kā ir. Par sevi man nav bail, ir bail par bērnu nākotni, par to, kādā pasaulē viņiem būs jādzīvo. Tomēr, ja tā paskatās no malas, ar mūsu pasaules augošo pārapdzīvotību, nevar gaidīt, ka dzīve uz Zemes kļūs arvien labāka - tieši otrādi. Un tā agresija, kas ir tagad, ir tikai viens no aspektiem.

Lai nu kā - mēs, mazie cilvēki, neko daudz ietekmēt tur nevaram, tāpēc nav jēgas stresot un pēc iespējas jāizbauda tas, kas mums ir dots. Lai nu kā Latvija galīgi nav tā sliktākā dzīvesvieta. :)

To, ka kaut kas būs, es zināju jau sen. Mani, ja godīgi, tas nekā neietekmē. Nedomāju, ka ierauties stūrīti un klusi raudāt būtu pareizākā rīcība. Ne Parīze, Turcija un citas valstis, kur kaut kas notiek, nav manā varā to mainīt. Pati sevi sargāju.
Parunāju ar savu māsu, šī krīt panikā, ka karo un iznīcina cilvēku masas. Tas laikam no rakstura atkarīgs, cik katrs no ņem pie sirds.

Nedomāju, ka tuvākajā nākotnē pastāv kādi reāli draudi Latvijai.
Krievijas ekonomika jau tā ir uz sabrukšanas robežas, nav līdzekļu vēl kādā trešā valstī uzsākt slēptu vai atklātu kara darbību. Kremlis un tā lokā esošie atzīst , ka Krimas ātra okupācija bija kļūda.
Pāris simti bēgļu situāciju briesmīgi nesaasinās. Tikai jāievieš stingrāki drošības pasākumi.
Ņemot vērā, ka atrados Parīzē gan teroraktu laikā, gan neilgi pēc tam- mana dzīve tika ietekmēta. Tikai savus paradumus, ceļošanas biežumu un plānus mainīt netaisos. Trauksmes sajūtas nekādas nav. Gaidu to brīdi,kad Eiropa nāks pie prāta un sapratīs, ka ar cik? 15-20 miljoniem musulmaņu vienā kontinentā sadzīvot nevar. Tad varbūt ieviesīs līdzīgas metodes kā ASV pēc Perlharboras attiecībā pret japāņiem.

Agī - tev nav jāzina, kas tur lido, galvenais, ko tu domā jeb jādomā to labāko. ;)

Laikam esmu apmierinājusi savu PMS sindromu :-D
Un tagad ir daudz vieglāk, apzinoties, ka neesmu vienīgā, kas domā par tādām lietām, un sabīstas no gaisā lidojošiem objektiem :-D

A kā es varu zināt vai helītis sargā vai helītis terorists :D

Es raustos pat, ja kāds negaidīti uzrīko salūtu. Raujos augšā, jo liekas, ak viss - sākās.

Bet tad domājiet otrādi - ja jau helīši lido, tad jajūtas drošāk, jo kāds mūs sargā un uzrauga. :D

Nu labi, ir vietas, kur lidmašīnas riņķo, jo tuvumā ir lidostas, lidlauki vai vienkārši maršruti tādi... bet ne jau pāri manai mājai :D piemēram, Imantā tas ir normāli un neizraisa nekādas emocijas ;)
Bet labi, ka neesmu vienīgā tāda, kas raustās no helīšiem un lidmašīnām :-D(t)