Kāda ir Jūsu ikdiena, dzīve un sajūtas, ņemot vērā pasaulē notiekošo?

Vēsturē cilvēki ir pārdzīvojuši daudz sliktākas lietas.
Ja skatās uz visu globāli un filozofiski, tad karš, dabas katastrofas, epidēmijas ir lietas kas regulē cilvēku skaitu uz pasaules.

Ja vēsturē nebūtu bijuši ne kari, epidēmijas u.c kataklizmas, tad cilvēku uz pasaules būtu 2-3 reizes vairāk un ir jau robeža cik cilvēku Zeme spēj uzturēt.
Cilvēki paši savu pārapdzīvotību nevar humāni regulēt, tāpēc viss turpinās līdz sākās katastrofa.

Jocīgi bija, kad vasarā vairākas reizes lidoja pāri nato iznīcinātāji un bumbvedēji. Man stāstīja, ka tas ir labi, ja lidotu pāri krievu iznīcinātājs, tad jāsāk būtu baidīties un satraukties.

Es, ja godīgi, daudz par to nemaz nedomāju, zinu ,pluss mīnuss, kas notiek un viss. Koncentrējos uz sevi, savu dzīvi, mana ikdiena pasaulē notiekošā dēļ nav mainījusies. Baigi ne par ko neiespringstu un nelaimes negaidu. Arī lidmašīnas manī nekādas emocijas neraisa.

Manuprāt, kaut ko spriedelēt, uztraukties, domāt ir bezjēdzīgi, jo ir taču skaidrs-ne mums kāds ko prasīs, ne mums būs kāda teikšana. Kas būs, būs. Un mēs tiešām neatrodamies sliktākajā valstī pasaulē šobrīd.

Nekādu baigo ietekmi neizjūtu, varu tikai katru dienu just prieku un pateicību, ka dzīvoju mazajā pīļu dīķī Latvijā, kuru neskar lielās kataklizmas - ne vulkāni, ne zemestrīces, ne cunami, ne arī lieli terorisma draudi. Pagaidām jūtos visnotaļ mierīgi un neuztraucos par lietām, kuras tāpat nevaru ietekmēt.
Ja būs lemts, tad nosist var arī krītošs ķieģelis vai lāsteka.. Tieši tik vienkārši.

Man laikam jakaunas jo es par to visu ikdiena nedomaju nemaz. Nevis piespiezu sevi nedomat, bet vienkarsi nedomaju.
Ja, protams, man ir zel cilveku, baida iespejamie talakie notikumi, bet es par to neuztraucos un nedomaju.

Par tādām lietām nedomāju.
Šad tad, kad mājās esot, dzirdu atkārtotas sirēnas, pieķeru sevi pie domas "Kas notiek?" un meklēju visos portālos par kkādām nelaimēm - tas man ļoti atgādina Zolitūdes nakti, jo tai vakarā nācu mājās, pie kāpņutelpas apstājos uzpīpēt un dzidēju kā atbalsojās sirēnas - ilgi, vairākas stundas, es tās dzirdēju pat pie savām mājām (dzīvoju labu gabalu no tās vietas).
Kaut kā tā sirēnu atbalsošanās vakaros, kad stāvu pie mājas, man uzdzen lielu nepatiku.

Bet stulbi bija pagājušajā nedēļā - gāju no veikala un pēkšņi tāda šāviņu skaņas - izrādījās jau, ka sīkie blakus pagalmā bombočkas laiž gaisā, bet tikko notikusī Parīze un viss pārējais - ļooooti neomulīgi bija.

Ik pa laikam izjūtu nelielu baiļu sajūtu šajā sakarā, bet cenšos domāt pozitīvi. Pēc Parīzes notikumiem, kādu laiku aktīvi lasīju ārzemju ziņas, pēc tam izdomāju, ka labāk nelasīt un nedomāt :D

Kas notiks, notiks. Tu tur neko nespēsi padarīt. Labāk izbaudīt dzīvi, kamēr vēl var.
Uztraukties varēsim tad, kad patiešām mums kaut kas nopietns draudēs. Pagaidām vēl viss +/- ir kārtībā.

Protams, nejūtos omulīgi, palasot ziņas. Reizēm uznāk tāda eksistenciāla bēda, kāpēc man un maniem bērniem būtu jāpiedzīvo karš, kāpēc mēs nevaram dzīvot draudzīgi... Bet tādā globālā mērogā - cilvēki ir pārdzīvojuši daudz ļaunākas lietas, miljoniem cilvēku šobrīd dzīvo aktīvās kara zonās, bet dzīve jau tādēļ neapstājas. Lai kas arī notiktu - jādzīvo, jācīnās, jāizdzīvo, nevar taču vienkārši mesties pie zemes un vaimanāt, ka gals klāt. Vismaz kamēr tas gals patiešām klāt.

Man pers.problēmu šobrīd pietiek pāri galvai, tāpēc godīgi sakot, pasaules problēmas nav sevišķi aktuālas un neiedveš ne mazāko baiļu sajūtu.

Nu situacija pasaule ir saspileta jau kadu laiku, bet ja cilveki par to loti stresotu un partrauktu domat par nakoti un dzemdet bernus, mes jau sen butu izmirusi. Vairakas gadu desmites auksta kara laika tauta ir tikusi mediju propagandas bombardeta, ka teju, teju var uzbrukt PSRS/NATO, skolas bija militara apmaciba un macibu trauksmes, kad visi gulas zem galdiem vai bega uz bumbu patversmem. Visas paaudzes kopsh ww2 beigam ir tikushas turetas pastavigas bailes par potencialo karu. Pedejo 100 gadu laika ir bijusi viena vieniga desmitagede- pec 1991, kad tadu globalu draudu it ka nebija un pat neskatoties uz to un uz psrs sabrukumu NATO tomer turpinaja izplesties. Lasiet un meginiet izprast vestures ritmu, tad nebus jasatraucas pa tukso.

Labi, pienemsim, ka kada valsts izdara realu mulkibu un izprovoce citu valsti uz karu. Jus maz to saprotat, ka pati armija baidas no iespejamibas izmantot kodolierocus? Jo realiate ir tada, ka kodolarsenals pasaule ir tik liels, ka pietiek, lai iznicinatu zemeslodi vairakas reizes. Tiesi tapec lielvaras karos pastarpinatos, regionalos uz globala fona marginalos karos izmantojot par lielgabala galu kadas tresas valsts iedzivotajus ka Ukraina vai Sirija.

Meitenes mīļās, es saprotu, ka ir diezgan neproduktīvi teikt, lai jūs beidzat satraukties un nemuļķojaties, jo emocijas ir tādas kā ir un tās ir jārespektē. Bet fakts ir tāds, ka nekas TĀDS jau nav noticis. Šobrīd pasaulē ir mazāk kara, posta un vardarbīgas nāves nekā tas jelkad pēdējo ~ 10 000 gadu laikā ir bijis, ar visu to, ka aktīva karadarbība notiek vairākos reģionos. Sirsnīgi iesaku iedzert tasi nomierinošas tējas un palasīt kādu vēstures grāmatu, paklausīties TED talks par šo jautājumu un paskatīties kādu BBC documentaries par, piemēram, 20.gs vēsturi. Šis ir tas jautājums, kur, jo vairāk zināsiet, jo labāk gulēsiet :-)

Es kaut kā par to īpaši nedomāju, daru savas darīšanas, ziņas izlasu, bet nesatraucos. Kamēr mani konkrēti šīs visas problēmas neskars, es par to neuztraukšos.

Nelasu ziņu portālus, bet līdzīgi kā te jau minēja - labi,ka dzīvojam Latvijā, kas ir maza un diez vai teroristus interesē.
Līdzīgi kā Ievai, arī man kopš Zolitūdes traģēdijas sirēnas ir ļoti nepatīkamas - tajā vakarā gāju uz skolu, tad uz mājām un tā sirēnu skaņa smagi iesēdusies atmiņā.

Bet dzīvoju ar domu, ka notiek viss kā jānotiek - vairāk priecājos par ikvienu mirkli, kas pavadīts ar tuvajiem cilvēkiem. Biežāk piezvanu omītēm, jo tās jau nu gan skatās ziņas, tad vismaz prieks parunāt par ko citu viņām ne malt savos prātos par briesmām :)

Šobrīd pasaulē ir mazāk kara, posta un vardarbīgas nāves nekā tas jelkad pēdējo ~ 10 000 gadu laikā ir bijis, ar visu to, ka aktīva karadarbība notiek vairākos reģionos.

Tie gan ir totali meli. Kops WW2 beigam militaros konfliktos ir mirusi vairaki desmiti miljoni cilveku. Jelkad agrak pirms 20 gs tas nebutu butu bijis iespejams del ta vienkasa iemesla, ka armiju brunojums nespeja nest tadus masveida letalus iznakumus ka 20-21 gs. Cik tu ar zobenu, sauteni, lielgabalu nogalinasi, cik?

Tāda neomulīga sajūta ir un pārsvarā jau par to, kas notiks tālāk. Cenšos arī pārāk daudz par to nedomāt, jo ikdienā ir arī citas lietas, kuras neapstāsies dēļ manas domāšanas. Tā nu dzīvoju kā parasti, pazemes bunkuru vel neroku, bet tāpat jau pasekoju ziņām, lai nebūtu galīgā neziņā.

ipasi uz to neiespringstu, tapat manos speekos nav ko mainit. Vienigais skiet bailigi bus lidot, jo mazums kaut kas notiek un tu beigas iestregsti kaut kur strupceljaa,

Jā, mēs (Latvija) esam mazi un melni priekš teroristiem, tomēr sūds ir tāds, ka mēs neatrodamies uz vientuļas salas vai kaut kur Austrālijā. Mēs esam EIROPĀ!!! UN BLAKUS KRIEVIJAI! pāris bumbas uz Maskavas un mūsu zemītei arī nāksies ciest.

Vatson, es šajā gadījumā atsaucos uz prof.Stīvena Pinkera teoriju par vardarbības mazināšanos pasaulē. Re, te ir tāds populārzinātnisks aprakstiņš par šo lietu http://www.huffingtonpost.com/2011/10/22/world-less-violent-stats_n_1026723.html

Protams, ka arī šo teoriju var apšaubīt un kritizēt, bet viņam ir visai ievērojams statistikas datu apjoms. :-)

es dzīvoju kādus max 5 km no poligona, automātu un lielgabalu skaņas nav nekas jauns. 7dien biju kapos, cilvēki apkārt daudz, jo svecīšu vakars, visi rosās un apkārt tikai rībinās armijnieki...tad palika jocīgi ap dūšu, galu galā visi nonāksim kapos -jautājums tikai kad?
reizēm iesmeju, ka nemaz nejutīšu kad iebruks svešie, jo apkārt rībinās jau vairākus gadus.:-D