Kā pārvarēt iekšējo trauksmi?

Es zinu, ka pēc šī stāsta izklausas traki, nemēģinu viņu vispār aizstāvēt, bet xitā ziņā viņš ir IZCILS, vienmēr un visu viņu citiem slavēju - gādīgs, mīļš, liek man justies kā man pašai, ļauj izraudāties uz pleca, izpilda manas kaprīzes, ģimene viņu mīl vairāk kā mani - īsāk sakot, Mr. Lieliskais. Bet kā vot nonāk līdz strīdiem viss - viņš paliek pilnīgi cits cilvēks,m gatavs no manis atteiksies sava spīta dēļ. Zinu, ka bieži viņam pašam grūti - sēž, raud, grib apteikt piedod bet nespēj pārkāpt sev pāri. Es to nesaprotu, jo man tā nav, bet nu. Bet cik var pieņemt šo viņa īp[ašība, šoreiz bija apr traku. NEKAD viņš nebija tā atļāvies runāt - domāju, ka vakar viņam bija vnk slika diena un kaŗtīgi to izlika uz manis ar tādiem vārdiem. Es visu saprastu, ja būtu atvainošanās un paskaidrošana, bet te taču tā nav! vispār neko, vēl turpināja pēc tam kko teikt. Reāli, kā tā var būt ka cilvēka ego ir tik liels, ka gatavs palaist to, kuru mīl. Pašlaik viņam toč vienalga, kā jūtos un tas riebj

Bet vakar tiešām lepojos ar sevi - tā gribēju iesist viņam pliķi un apgriezties, bet noturējos un klusējot aizgāju. Nedevu situāciju viņam apteikt, ka esmu "līdzvainīga" strīdā. Aj nezinu, man jau vairs galva nestrādā, man vispār šāda rīcība pret mīļoto ir prātam neaptverama - es tā pārdzīvotu, ja būtu ndoarījusi pāri cilvēkam, kurš man dārgs.

* liek man justies kā karalienei.

un esam kopā 3 gadus

Slikta diena jau nu gan nav attaisnojums tādai rīcībai un pat bez atvainošanās ;-)

Bet paldies, Lollipop, Nerea un NordicBelle - apdomāšu jūsu sacīto un noskatīšos ieteikto video.

Personīgi es, ja man gadās aizvainot mīļoto (un tur pat nav rupjību), esmu gatava viņu mīļot un bučot, kamēr slikti paliek, jo jūtos vienmēr ļoti vainīga! Tāpēc arī nesaprotu, kā var apvainot un tad mierīgi dzīvot tālāk.

Un vēl - ja nu tiešām notiek tāds brīnums (par ko stipri šaubos) ka atvainojas, viņš pateiks piedod, neko vairāk, nebūs patiesa nožēla. Ko man darīt? Pieņemt, ka tas jau ir daudz no viņa puses vai tomēr likt censties? Man katrs strīds sagādā paranoju un galvassāpes, ko tik viņš neizdomās. Cik var! Man vispār pirms tam strīdi šķita ikdienišķa sastāvdaļa attiecībās, tagad tas ir kā bieds...

Cik pazīstama situācija arī manās attiecībās..

Vai jūs bieži strīdaties? Par ko tie strīdi ir - sīkumi vai nopietni iemesli?

Ļaunākais tas, ka šodien brauc ciemos viņa brālis, kurš paliks pa nakti, ar viņu jārunā, līdz ar to draugs runās ar mani un izliksies ka viss ir super ok. Man tāda sajūta, ka ja viņš pateiks vienu melīgā izteiksmē vārdu, es vispār vemšu tūliņ un uz vietas. Negribu, kai brālis redz, kā man trīc rokas, kā knapi spēju parunāt un izskatos pēc bālas nāves.
Nu, nestrīdamies pārāk bieži, bet kad sākas, apt ja par sīkumu, mans draugs vispār nemāk strīdēties, ne cik.

Un vēl - ja nu tiešām notiek tāds brīnums (par ko stipri šaubos) ka atvainojas, viņš pateiks piedod, neko vairāk, nebūs patiesa nožēla.

Nu bet ko tad tu īsti gribi sagaidīt no viņa? Sirdi plosošu piedošanu lūgšanu uz ceļiem ar asarām acīs kā meksikāņu seriālā?

Es runātu ar brāli un klusētu, kad draugs ar mani runātu. Netēlotu neko, kas nav patiesība.

Jūs abi esat egoisti. Tāds tādu atrod. Un tavs draugs tevi nemīl,vajadzēja plauku iesist.

Es tevi saprotu, jo mans draugs ir tieši tāds pats. Viņu var izprovocēt pēdējā laikā jebkas. Kaut kāds psihs palicis, vienkārši mēdz nerunāt, tad atkal runāt, jau apnicis. Es nesen nomainīju darbu. Iepriekšējā vakarā sarunājām, ka aizvedīs mani uz jauno darbu un, cikos celsimies, jo jāizmet neliels līkums. Tad nu nozvana modinātājs, man pirmās darba dienas neliels satraukums un palikušas 10 minūtes, līdz sarunājām iet ārā no mājas un viņš vēl guļ. Es viņam prasīju - mīļais, tu celies vai man skriet uz autobusu? Jo man ir pirmā darba diena! Par šo frāzi, ko es pie tam jautāju pilnīgi mierīgi, ka es lūk uzdrīkstējos viņu steidzināt - dabūju dzirdēt, ka esmu psihopāte, man vienmēr kaut kur jāskrien (camoon 10minūtes un pirmā darba diena). Viņš darbā ir priekšnieks un var kavēt, cik viņam tīk un nesaprot, kā ir tas, kad kavēt nedrīkst. Beigās es nokavēju pirmo darba dienu, jo viņš dusmīgs cēlās un necentās pat pasteigties. Es domāju WTF - viņa draudzenei ir pirmā darba diena un viņam ir pofig tas, ko mēs sarunājām iepriekšējā vakarā. Nevajadzēja solīt, ka vedīs, būtu braukusi uzreiz ar autobusu.
Lūk mēs nestrīdamies par lielām lietām - krāpšanas utml lietas mums ir svešas. Bet parasta ikdienas situācija var izprovocēt to, ka savā pirmajā daba dienā ierodos asarainām acīm, nokavējusi, saraustīta un galīgi ne ar domām par darbu un vakarā ar mani nerunā mājās! Un pasaka - TU MANI IZPROVOCĒJI.

Mēs arī esam pilnīgākie egoisti attiecībās. Tikai tagad šķiet, ka abi cenšamies nedaudz to nolikt malā.
Vēl nesen sanāca pamatīgs strīds(?), jo viņam nepatīk kad ''čīkstu'' par svām problēmām, jo viņam tās liekas niecīgas. Pats sities kā nu varējis, diezgan dauzīts pa dzīvi... un tā pretīgā īpašība klusēt. Ko es vnk nespēju izturēt. Pats atzina, ka varbūt, ja šādā brīdī liktu svētu mieru, tad viņš ātrāk nomierinātos. Bet es to nespēju. Pareiz, nedzīvojam kopā un pat vienā valstī. Tad tas ir klusums caur saziņas līdzekļiem. Un tas vēl vairāk tracina ārā.
Pēc pēdējā skandāla tā apvainojās, ka arī gandrīz izšķīrāmies, atbrauca uz lv un vairākas dienas mani vnk ignorēja. Protams, es rakstīju, zvanīju, pat biju aizgājusi uz mājām pie mammas, lai gan viņu nepazīstu. Beigās tomēr salabām, un izrunājāmies. Pirmo reizi es jūtu, ka viņš man patiešām uzticās. Tikai šoreiz vainīga biju es, nevis viņš, nedaudz savādāk kā tev. Bet pašā pamatā tā īpašība, nespēja pārkāpt sev, savam egoismam, kas izskatās kā pilnīgākā vienaldzība, lai gan patiesībā nav.
Nezinu, ko ar to iesākt, ar klusēšanas periodiem, jo nespēju viņu izvilkt uz atklātu sarunu, pat ja ikdienā, kad nav srīdu, viņš ir ideāls, un pilnībā redzu savu nākotni ar viņu.

Es lasu un velos teikt to, ka man tevis zel. Tipisks upura sindroms. Sakuma esi nikna, besies, bet pecak kad citi sak tev piekrist un pat nopelt tavu partneri,m tu sac uzskaitit vina labas ipasibas un slavet. Saproti, tas ir veids kaa upuri sevi parliecina, ka nav jau nemaz tik slikti un vins jau nu nav slikts. Mums ta' vienalga, jadzivo ar vinu ir tev, bet padoma par to.

Vispar sadus cilvekus parasti maina tikai loti drastiska, pat prieks viniem sokejosa riciba no otras personas puses.

Man vispar viena draudzene ir stipri lidziga. Vina gan nav egoiste pa dzivi, bet attieciba ar viriesiem nereti uzvedas man nesaprotami. Ja otrs sadusmos, vina momenta visur noblokes. Velak, pec nedelas, atblokes, virietis rakstis, zvanis, bet ignores. Tas pati uzrakstis, provices kaski kamer vins uz vedera lidis pakal. Vina gan briva sieviete, tie tadi randin viriesi. Ar vienu gan shadi nemas jau gandriz 2 gadus. Un tie viriesi ka aptrakusi skrien vinai pakal, laikam jau vinai tas patik pasai pat neapzinoties un sie viriesi tadi isti riktigi ar neliekas :)

Taadi cilveeki ir un vinjus ir diez gan gruuti paarliecinaat par to, ka tev tas nav pienjemami. Juus sastriidaties, tu atvainojies (ja gribi lai viss buutu pa vecam) un dziivojat taalaak. Tevi tas neapmierina? Nu meegini ar vinju runaat, saki ka TEV saap vinja nespeeja savaldiities.
Shie spiitiigie un ietiepiigie dusmaas var sarunaat nez ko, un peec tam nozheelot. Klusiibaa nozheelot. Un labaak tieshaam nogrieziis sev meeli nekaa atziis savu vainu. Maksimums izspiediis ''piedod'' ja redzees, ka otra puse ir patieshaam aizvainota.
Ir vairaaki veidi kaa taadus paarmaaciit :-D bet vai tev to vajag?

GOLDEN, es redzu te šādas problēmas. Cīņa par varu pirmkārt. Es uzskatu, ka ja viņš citādi ir labs, tad spītība ir pieņemama. Tev jāpieņem dziļi sirdī, ka būsi tā, kas pirmā salīgs. Lai tā notiek! Nenozīmē, ka uzreiz jāpiedod, bet nevajag vilcināties ar to citādi tā ir cīņa par varu.
Otrs - tu nejūties droši par savām attiecībām. Jums ir nopietnas attiecības, nu ja viņš nav debils tad neko traku neizdomās savā galvā, bet tu šādi nervozējot patiesībā bojā attiecības - tu audzē aizvainojumu, uztaisi problēmas lielākas kā ir un tas attiecības bojā.
Trešais tu nezini kā pārmācīt... Es tev pasaku - ilgi un dikti skaidrot, ka tev tas liek justies slikti, nobirdināt kādu asaru. Es pārmācu tā, ka es loti ilgi un gari stāstu kāpēc tas nebija pareizi un cik slikti man no tā bija. Esmu priekš sevis sapratusi, ka godīgums un tāda "morāles" nolasīšana ir krietni labāka nekā piespiest sevi ilgi un dikti klusēt.

Man tomēr gribas atkārtot to, ko es rakstīju vienā no tām bezgalīgajām naudas diskusijām, kurā arī tēmas autore piedalījās - uzturama sieviete ar laiku pārvēršas par atkarīgu, nebrīvu būtni.

Nē, es jau sākumā teicu, ka visādi citādi mums viss ok, ikdiena ir ļoti saticīga, jauka un nu tiešām, mierīga un laimīga. Bet kā strīdi, tā viss - nu vienkārši aiziet sviestā viss.

Vakar jau protams arī, lai gan tā brīvi nē, jau sāka runāt ar mani brāļa klātbūtnē, kko plānot ZSV dāvanas. Es gan kā partizāns turēju muti un atbildēju ļoti vienaldzīgi. Jau šodien jūtu, ka riebjas ieturēt kara stāvokli mājās, bet esmu stingri nolēmusi tomēr viņam dot mācību vienu reizi pār visām, ka tā nedrīkst runāt. Lai gan ticība, ka tiešām atvainosies un apzināsies vainu man nav...
paulalala viss jau ir kā tu saki un es arī viņam ilgi un dikti skaidroju, be t viņu tas vēl vairāk sadusmojot, ka lasu lekciju un tad viņš vsp noslēdzas vai vēl dusmīgāks paliek. Viņu mana mutes dzesēšana neietekmē, to daru vienmēr, tā parādot, ka gribu visu glābt - šoreiz klusējot parādīšu sev ļoti netipisku rīcību. Un jā, es nejūtos droša - kad piemēram, ko izdara viņš, es nemaz nedomāju šķirties, nu nekad, jo uzskatu, ak glābjams ir viss (tikai ne krāpšana vai rokas pacelšana), bet kā viņam kaut kas, tā uzreiz - šķiramies. Viņš nemaz to negrib un tā nedomā, bet viegli mētājas ar vārdiem. Man tas riebjas, tas mani atbruņo un vnk besī. Es pat brīnos, ka jau tagad nav pateicis. Reizēm viņam tāda loģika - viņš sastrādā sūdus, saprot, ka visu salaidis grīstē, saka, ka grib šķirties un tad es sāku runāt, kko glābt, izrunāt problēmas un tad viņš apmēram - nu labi, ja jau tu vēlies tomēr salīgt... Nevaru to ciest, šoreiz nepieļaušu tādu situāciju.
so.so Tu laikam kaut ko jauc, nezinu nekādu naudas situāciju un neesmu uzturama sieviete nekādā ziņā :)

Ar vārdiem šķiramies nevajag mētāties. Vienreiz pēc strīda ar vīrieti šis vārds izskanēja(iepriekš tā pat bija vairākas reizes, ka tika lietots vārds-šķiramies), pateicu labi un sakrāmēju somā pirmo nepieciešamāko un sāku ģērbties, lai dotos prom. Uz viņa jautājumiem neatbildēju, klusēju un darīju savu tālāk. Jau, kad jāiet ārā, tad viņš bija sapratis, ka es nopietni un, ka varu neatgriezties, tad protams nekur nelaida mani. Tad arī izrunājāmies, ka tā nedrīkst. Vispār pēc pēdējā strīda abi daudz un kārtīgi runājām. Tat nopietni strīdi mums nav bijuši gandrīz 2 gadus jau. Pirms tam abi strīdējāmies kā pusaudži. Ātri uzsprāgām, abiem bija tādas attieksmes kā tavam vīrietim. Piedod skanēja ļoti reti no mums abiem. Nu bija briesmīgi, bet abi esam sapratuši, ka pieaugam un nevaram uzvesties kā bērni, kas darīs visu, lai pašiem nekas nav jādara, uztaisīs vēl cienīgu kašķi, lai piespiestu otram atvainoties, jo redz pats nevar pateikt piedod. Tagad abi esam citi cilvēki un mums tas patīk.