Kā pārvarēt iekšējo trauksmi?

un zini, es ari raudaju katru nakti bez apstajas jo nenormali baidijos izskirties, bet vinam tas nebija jazin,. Turies.

Beibe.Marta paldies par labo ieteikumu, domāju, ka izmantošu! Lai tikai viņš vienaldzību neuztver kā, ka esmu piedevusi. Lai saprot, ka esmu dusmīga, nevis ka viss ir ok atkal. Bet tāds arī ir plāns - uzmest pagaidām viņam. Lai neiedomājas manipulēt.
Agī, jā, pēc laiciņa jau lasīs noteikti, tikai jautājums- kad..

Man vispār, ja godīgi ,tagad šķiet, ka viņš neatvainosies, pat ja gribēs. Viņš zin, kādus sūdus sastrādājis un cik ļoti visu salaidis grīstē -zina, ka ar prastu piedod sveikā netiks, nāksies uzklausīt no manas puses pārmetumus un asaras vai vēl ko, tapēc pats tagad baidās -es pat domāju, ka viņš varētu šitā klusēt un labāk šķirties, nekā saņemties un iebāzis asti kājstarpē nākt atvainoties, jo zin, cik ļoti jākāpj sev pāri un cik no sirds ir jāatvainojas. Bet tas jau viņa jūtu spēcīguma jautājums - es atvainotos ne tādā vien situācijā, vai viņš būs spējīgs - nezinu.

kramet cemodanus un skriet prom ir berniskigi. Ta ir begsana no probelmas nevis risinasana.

Jā, saprotu.. Bet redz ka tavējais skrja pakaļ - mans p[at ir atzinis, ka labāk sev mēli nokostu un pārvāktos uz citu valsti, ja gribētu mani atgūt, bet neatvainotos - viņa spīts neļauj.
Bettev taisnība - pati esmu vainīga, jo vviņš zina, ka nekur nekad neesmu likusies un vienmēr esmu gribējusi salabt. Pietiek viņam sniegt ntās iespējas, pat ja viņš tās nav lūdzis.

Tagad tā rakstot izklausās viņš pēc monstra.. Ikdienā tā nav, jauks un mīlošs vīrietis, kurš būtu labs tēvs, taču šajās situācijās, Selīna aprakstīja situāciju, kāda noteikti varētu būt.
Piedod, bet vins nav labs virietis. Vins ir labs kamer vinu lieki neaiztiek. Es pat nespeju iedomaties ka butu ja jums butu berns, ash shermuli metas.

Jums tiešām tas liekas normāli?
Nee, man tas nemaz neliekas normali, bet es ta rikojos sajas attiecibas un ar pozitivu rezultatu ilgterminaa. es neatlausu sevi apsaukat lai ka es triceetu bailes no skirsanas sapem. ta robeza janosprauz laicigi un gadas, ka lai ta notiktu, jarikojas drastiski.

mans p[at ir atzinis, ka labāk sev mēli nokostu un pārvāktos uz citu valsti, ja gribētu mani atgūt, bet neatvainotos - viņa spīts neļauj.

Jā, kā tad! Viņš reāli tādā situācijā ir bijis? Kad ir tāda situācija, tad arī rīkojas. Mans brālis ir ietiepīgs un egoistisks pēc velna. Sastrīdas ar savu draudzeni, atskrien pie manis un saka "pārbraukšu mājās un izlidināšu viņu ar visiem koferiem uz ielas, lai iet, kur grib!" Nākamajā dienā prasu, ka gāja. Iegājis istabā, paskatījies uz draudzeni, nu nevar izmest uz ielas, tuva un dārga tomēr, salabuši. Miers mājās!

Jā, saprotu.. Bet redz ka tavējais skrja pakaļ - mans p[at ir atzinis, ka labāk sev mēli nokostu un pārvāktos uz citu valsti, ja gribētu mani atgūt, bet neatvainotos - viņa spīts neļauj.
bet miilaa sirds, tu saproti cik tas ir drausmigi, man no malas lasot piemram?! Taa ir briesmiga kopdzive. Tu nevari but tu patti, tu nedriksti dusmoties, tu nedriksti apvainoties un izblaustities no izmisuma, ka otrs tevi nedzirdt. Taa nav jabut. Un ja tiesam tik spitigss, piedod, bet lai tad tinas. Redzes cik ilgi spitetos. Nedelu? Divas? menesi?

Tici man, ari vins var iekseji baidities tevi pazaaudet del sava tupuma. Tiesi tadel pirmais apvainojas, nerunaa. Un tas var tikt darits neapzinoties. Vinam zinot tevi, vins zin, ka tas nostradas. Spitigs vins var but, bet iekseji var notikties sausmu lietas jo pats apzinas kaa rikojies.

Bet redz ka tavējais skrja pakaļ - mans p[at ir atzinis, ka labāk sev mēli nokostu un pārvāktos uz citu valsti,Aizmirsu piebilst, ak mans bijusais sakuma ar bija ar lidzigu attieksmi. Pat atlavas sminet sejaa, ko es te spirinos.

Sasmējos par Lollipop brāli :D bet tā bieži vien ir... :-)

Es uzskatu - jo lielāka mīlestība, jo mazāks ego.

Mīļā sirds, tavos tekstos ir tik daudz jūtams, ka šim vīrietim ir pie vienas vietas, kā viņš pret tevi izturas un liek justies. Sanāk, ka tu viņam skrien bez maz vai pakaļ, un kāda vella pēc?
Neciena viņš tevi nemaz.
Esmu bijusi šādā situācijā un varu droši teikt, ka cilvēks, kurš šādi izturas pret tuvāko, laikam ejot, nemainīsies, situācija neuzlabosies, kļūst ar vien sliktāk.
Cik ilgi jūs esiet kopā jau?(t)

Pārvarēt bailes no pamešanas visvieglāk ir pametot pašai.

Lollipop brālis, manuprāt, ir pavisam cita opera. Aiziet, bet atnāk atpakaļ un saprot, ka nevar bez draudzenes. Izrunājas un mirrs mājās.
Šeit taču pilnīgs ignors. Vecis piedos meitenei tikai tad, kad būs izlūgusies viņam piedošanu par to, ka viņš viņu apsaukājis.

Vecis piedos meitenei tikai tad, kad būs izlūgusies viņam piedošanu par to, ka viņš viņu apsaukājis.

tieši tā! un pēc pāris gadiem arī klapēs un izturēsies kā pret grīdas lupatu.. un šī turpinās meklēt vainu sevī, paciešot visu...

Autore, šķiries no viņa. Atradīsies kāds, kas tevi novērtēs un pratīs cienīt, bet tas nav viņš.

Nav gan cita opera. Viņš tāds vēsais, vienaldzīgais čalis, kuram pofig uz visu. Lai tā draudzene iet, kur grib, es nebēdāšos u.tml. Bet, kad stāv pretī tai draudzenei un skatās acīs un tiešām ir šķiršanās brīdis, tad viņš saprot, ka nevar tā vienkārši izbeigt 5 gadus ilgas attiecības, ka nevar viņu pazaudēt. Tiesa, viņi nekad nav ar spēcīgiem apvainojumiem mētājušies. Nu un bieži arī tādi strīdi nav.

Vispirms par trauksmi un nelabumu - stresa situācijās ķermenis izdala kortizolu un adrenalīnu, lai ļautu ķermenim mobilizēties un "bēgt vai cīnīties", es pieļauju, ka šajā gadījumā tavs ķermenis saproducēja labi daudz šo hormonu (jo jutās apdraudēts. Apdomā kāpēc un vai tu tajā brīdī uztvēri viņu kā fizisku draudu) un šodien tu jūti to kā ķermenis nevar atiet. Vislabāk palīdz ikdienišķas darbības, parastā rutīna un sabiedrība, gan virtuāla gan fiziska. Ja tev ir kāds mājdzīvnieks, ko samīļot, tad tas ir efektīvi. Labāk dzer kādas smaržīgas, nomierinošas tējas nevis alkoholu un nervu zāles.

Par attiecībām - neiedziļināšos visās peripetijās, bet jums šeit iet vaļā tas "kurš uzvarēs" pasākums. Neviens neuzvarēs, jūs abi zaudēsiet, ja šitā turpināsiet. Nav svarīgi, kurš pirmais atvainojas, ir svarīgi beigās izrunāties un tapt dzirdētam. Tava vīrieša nespēja atvainoties un brīžiem pāršaut pār strīpu ir viņa rakstura trūkums ar kuru tev ilgtermiņā ir jarēķinās. Vislabāk jau ir mierīgos laikos sarunāt, kā var strīdēties un kā nevar. Sarunāt, ka vai nu neviens neskrien prom, vai arī kādam ir tiesības pateikt "stop" un tad abiem ir pāris stundas laika, lai nomierinātos. Ieviest "safe word", ja jūti, ka viņš ir pārāk aizrāvies lamājot tevi. Tu nevari mainīt viņu, bet vari mēģināt mainīt veidu kā strīdaties.
Jau simto reizi iesaku Marshall Rosenberg un "Nonviolent communication", kam var atrast intro video iekš youtube un kas maina skatu punktu. Pamēģini, vismaz man palīdz mainīt skatu punktu uz situācijām :-)

Atcerējos vēl teicienu: strīdos dzimst patiesība.
Ja tevi strīdā apsaukā, tad arī ikdienā viņš sirds dziļumos tevi neciena.

Ko es ar to gribēju teikt, viens ir vārdiski plātīties ar savu spītību. Otrs, kad tiešām tiek līdz darīšanai, tad nemaz tik viegli nav.

Piekrītu Nerea.