Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Kā pārvarēt iekšējo trauksmi?

 
Reitings 597
Reģ: 17.12.2013
Sveikas dāmas! Kamēr dažās diskusijās notiek aktīva cīņa ar troļļiem, man te cīņa ar sevi. Meitenes, kā jūs pārvarat iekšējo trauksi?
Situācija tāda, ka vakar nopietni draugs nodarīja pāri (ne jau fiziski), sarunāja visādas nejaucības un nu ļoti sāpīgi vienvārdsakot. Bet viņš man spītīgs, zinu, ka neatvainosies, pat ja ieroci viņam pie galvas turēšu, tādēļ tagad tā dzīvosim droši vien - parasti es neizturu, un pat ja viņš vainīgs, sāku runāt, censties kaut ko labot, taču šoreiz viņš pārkāpa robežu, kā sarunāties ar savu mīļoto cilvēku. Un esmu izlēmusi beidzot noslāpēt nīkuli sevī un turēties pretī kārdinājumam salabt un dzīvot saticīgi. Reāli viņš nedrīkst tikt cauri sveikā ar savu rīcību.
Vakar viss bija kārtībā, izlēmu, ka neiešu nu pinkšķēt - iededzināju sveces, attaisīju aukstu šampanieti un stundu pavadīju vannā, atpūtos, relaksējos un jutos patīkami nogurusi. Gāju gulēt -atkal visas emocijas pa gaisu, grūti, kad viņš neguļ blakus un nesamīļo. Beigās iedzēru nervu zāles un kaut kā aizmigu, tāpat naktī simtreiz mostoties.
Šodien vispār trauksme tāda iekšēji, ka VISU laiku trīcu, slikta dūša, sāp vēders, nu vispār jūtos nekāda. Bailes par to, kas būs, kas notiks.. Galvenais, ka viņš rīkojas nepareizi, bet ciešu es! Nezinu, apbrīnoju tās dāmas, kuras māk strīdēties dienām, pat nedēļām, un pārmācīt vīriešus.
Kā jūs tiekat galā ar iekšējo trauksmi? Kā tiekat galā ar aizvainojumiem, kā liekat jūsu vīriem/draugiem saprast, ka viņi ir pārkāpuši kādu robežu?
25.11.2015 09:51 |
 
Reitings 16391
Reģ: 09.10.2011
Ja mīļotais var tik briesmīgi aizvainot... varbūt nevajag tērēt laiku ar pārmācīšanām, bet iet katram savu ceļu?
Es, protams, nezinu jūsu situāciju utt., bet nu šāds stāvoklis nav nudien normāls un tādam nav jābūt veselīgā savienībā (2.puses dēļ).. sevišķi, ja pati neesi vainīga..
25.11.2015 09:58 |
 
Reitings 597
Reģ: 17.12.2013
Ikdienā mums viss ir kārtībā, nav tādu drastisku problēmu, tikai reizēm draugs neredz to robežu, ko drīkst sarunāt otram - tā nudien notiek ļoti reti, bet vakar bija viena no šīm retajām reizēm. Es saprotu, strīds ir strīds, visi strīdamies un strīdus var atrisināt, bet sākt otru aizvainot... Nu nezinu gan. Un viņš tiešām ir tāds cilvēks, kurš ir pārāk spītīgs, lai atzītu, ka rīkojies nepareizi - labāk ies prom, nekā pateiks piedod. Nezinu, es'loti vēlos viņu kaut kā gudrā veidā pārmācīt, bet kā? Klusējot? Bet cik ilgi...
25.11.2015 10:04 |
 
Reitings 5632
Reģ: 17.07.2014
Pat nezinu ko darītu, jo neesmu bijusi tamlīdzīgās situācijās, bet visticamāk, ka tāda uzvilkta un tādā stāvoklī ilgi nestaigātu...gan jau, ka pateiktu viņam visu, ko par to domāju, negaidot nekādas atbildes vai reakcijas un, ja būtu iespēja aizbrauktu nakšņot un padzīvot citur uz pāris dienām, lai viņš apjēdz situāciju un rīkojas, ja ne, tad jau jādomā par šķiršanos vai kādu citu risinājumu, kurš noteikti nebūtu tas, ka es kā vienmēr eju izlīgt ;)
25.11.2015 10:04 |
 
Reitings 5346
Reģ: 03.01.2012
Ko viņš tev tādu pateica,ka pilnīgi atsevišķi jāguļ? Man iekšējo trauksmi apslāpē lasīšana un vingrošana.
25.11.2015 10:06 |
 
Reitings 16391
Reģ: 09.10.2011
Mani vairāk strauktu tas, ka viņš neiespringst uz dvēseles stāvokli.. Man to grūti iedomāties mīlošu cilvēku starpā.. :/
25.11.2015 10:07 |
 
Reitings 5632
Reģ: 17.07.2014
Jebkurā gadījumā, man būtu baigi grūti atrasties ar otru vienā mājoklī, ja viņam būtu vienalga par to saspīlējumu un situāciju, tāpēc es censtos izolēties, lai nedzītu sevi stūrī :-|
25.11.2015 10:11 |
 
Reitings 177
Reģ: 28.10.2015
Reizēm nākas sarunāt muļķības. Gan es, gand raugs to saprot parasti uzreiz pēc pateikšanas. Es parasti neizturu un eju runāties. Mīļoties, jo galu galā tas ir mans mīļotais cilvēks un kādēļ man krāt sevī negatīvismu?

Iepriekšējās attiecības mani laikam ir pārmācījušas, biju jauna, stulba un bieži vien pateicu visādas blēņas, puktojos, taisīju tračus, bet kāda velna pēc to vispār vajag?


Iesaku izrunāt, saprast kādēļ viņš pateica to, ko pateica un novērst šo "sakni".
25.11.2015 10:12 |
 
Reitings 16391
Reģ: 09.10.2011
Es droši vien tādā situācijā aizbrauktu pie mammas un izkratītu sirdi, parunātu par 101 citu tematu.. iespējams, padzīvotu ar vecākiem. Ja nenāktu atvainoties, tad - čau!
Vienatnē būtu grūti..
25.11.2015 10:15 |
 
Reitings 597
Reģ: 17.12.2013
Tur jau tā lieta, ka mani visvairāk biedē šķiršanās - vienkārši viņa spītības dēļ. Viss ir izrunājams un es tiešām ātri piedodu visus pāridarījumus, bet ja jau viņš pat nevēlas atvainoties.. Man tas riebjas! Šķirties viena strīda dēļ, jo viņš ir pārāk liels dulburis, lai saprastu, ka rīkojies nepareizi? Tieši šī iemesla dēļ arī parasti salīgstu, pat ja ir mani sāpinājis, jo zinu, ka viņš neskries man pakaļ un nelūgsies atpakaļ. Tas spīts viņam ir anormāls. Bet tagad es tā vairs negribu. Bail šķirties, bet netaisos tā bez atvainošanās izliekties, ka viss ir ok. Jo tas jau ir ievilcies, ka viņš nemāk strīdēties un atrisināt strīdus - pat ja es dusmīga, šis dusmīgs par to, ka es nikna. Vnk bērnišķīgi.
Artmezija, sarunāja rupjības. Kas man nešķiet pieļaujami. Vispār, kaut kā pazemot vai apsaukāt partneri, manā uztverē, nav pieļaujams.
Bet jā cormeum, viņš neiespringst. Varbūt, ja es sāktu raudāt un krist histērijā, aizdomāties un paliktu viņam žēl manis, bet negribu vispār rādīt, ka raudu un esmu vāja. Pārāk daudz tā ir bijis, Viņam jāsaprot, ka arī bez viņa varu. Lai gan tā patiesībā nav..
Vispār jūtos kā tāds cietējs... Kas tā par dzīvi. Gribētu kā Agī teica, pateikt visu, bet tas tikai izprovocētu viņa dusmas un viņš vēl pats ierosinātu šķirties, ja sāktu viņam kaut ko borzīt. Ehh, nav draudzeņu kam izstāstīt, tādēļ jums stāstu.. :(
25.11.2015 10:16 |
 
Reitings 1557
Reģ: 09.05.2013
Pēc aprakstītā tu izjūti ļoti lielu stresu, kas nav tikai iekšējs satraukums, bet arī pārgājis visās fiziskajās izpausmēs. Tam noteikti līdzēs nomierinoši līdzekļi un izrunāšanās.

Saprotu, ka gribi draugam parādīt, ka esi aizvainota, tomēr šādi sevi tikai vēl vairāk emocionāli uzkurināsi. Ieteiktu apsēsties pie "pārrunu galda" un izrunāt ar draugu šo konfliktu - kāpēc tā noticis un kā abiem rīkoties tālāk. Tev pašai, iespējams, šķiet, ka ar savu atturību sūti saprotamus signālus, bet es ticu, ka draugs to varētu uztvērt pavisam citādāk, un rezultātā jūsu konflikts nevis risināsies, bet saasināsies - tu uzvilksies vēl vairāk, bet viņš jau būs paspējis nomierināties. Beigās tu trakosi, bet viņš skatīsies uz tevi ar neizpratni.
25.11.2015 10:17 |
 
Reitings 597
Reģ: 17.12.2013
Un man diemzēļ, nav kur doties. Man ir darbs, tapēc nekur Rīgā nav neviena pie kā palikt, tuvākās draudzenes arī dzīvo mazpilsētās. Bet jā, tas ir grūti. No vienas puses mani nomierina viņa klātbūtne, ka zinu, ka viņam viss ok, ka viņš paēdis, bet tas,ka viņš tā vienaldzīgi sēž mani saēd.
25.11.2015 10:18 |
 
Reitings 5632
Reģ: 17.07.2014
parasti salīgstu, pat ja ir mani sāpinājis, jo zinu, ka viņš neskries man pakaļ un nelūgsies atpakaļ. Tas spīts viņam ir anormāls.


+ manējais laikam arī ir kaut kas tamlīdzīgs...tāpēc nemaz neriskēju, ka varētu meklēt koferi, jo viņš man pakaļ neskrietu :D

Bet vispār tā nebūtu jābūt, ka Tu nevari atļauties pateikt otram visu sejā, pēc tā, ko viņš ir pateicis un Tev pāri nodarījis... nu sadusmosies viņš un? Aizskries prom tā arī neatvainojies, nesapratis savu vainu un neatgriezīsies? Tā taču nevar izturēties pret mīļoto sievieti...kura vispār ne pie kā nav vainīga, jo pats uzvedas kā tāds auns (t)
25.11.2015 10:22 |
 
Reitings 431
Reģ: 17.03.2013
Šobrīd atrodos tādā situācijā, ka tev pateikšu-vajag norīt savu lepnumu un izlīgt, jo tu nevari zināt, kas notiks rīt. Varu pm uzrakstīt tev.
25.11.2015 10:24 |
 
Reitings 1557
Reģ: 09.05.2013
Bet varbūt nedomā to tā - vienaldzīgi sēž. Tu nevari droši zināt, ka viņš tiešām to uztver vienaldzīgi. Arī viņš, iespējams, spēlē teātri un cenšas izvairīties no atbildības, jo, kā minēji, viņam nepatīk atvainoties. Tāpēc ir jāizrunājas. Mierīgi, bez ļaušanas, jo vēl vienu strīdu nevajag.

Es ar draugu abi esam ļoti karstasinīgi un viens otram bieži sakām trakas lietas, citi jau sen būtu izšķīrušies. Abi arī reti kad viens otram atvainojamies un staigājam ar akmens sejām, it kā viss ok, kaut arī abiem besī un sāp, ka tā noticis. Ar to visu vēlos pateikt, ka nevajag sevi uzkurināt ar domām, ka tu ciet, bet viņam vienalga! Visticamāk tā nav!
25.11.2015 10:24 |
 
Reitings 4775
Reģ: 18.03.2012
Mani vairāk strauktu tas, ka viņš neiespringst uz dvēseles stāvokli.. Man to grūti iedomāties mīlošu cilvēku starpā.. :/

+++
piekrītu. man šķiet, ja mīli, tad pat mute neveras vaļā kaut kādas riebeklības teikt, kas otru varētu sāpināt
25.11.2015 10:29 |
 
Reitings 597
Reģ: 17.12.2013
Es vienmēr izrunājos, jo esmu pieņēmusi viņa spītu un nespēju atvainoties - pat tad tas notiek grūti, viņam tas tāds apmēram - nu ja gribi, varam salīgt. Bet es neatvainošos. To pieņemu un salīgstu, jo man riebjas kašķēties. Taču šoreiz es nespēju, viņš sarunāja tādas lietas un rupjības, ka nezināju, ka tā vispār var iedomāties otram pateikt. Ta kā suni ar mani runāja. Es nespēju ne norīt, ne izvemt savu lepnumu, tā būtu klaja pazemošanās. Man vispār ir bail tagad ko runāt, teikt, lai nesaasinātu situāciju. Pašlaik domāju viņam dot laiku apdomāt savu rīcību, lieki neuzkurinot uz citām domām. Lai pats saprot, kā rīkojies. Runāšana tikai visu vērsīs par sliktu, jo mani centieni runāt noved nekurienē un pie asarām, ja vien pati nelūdzos savam kungam, lai mēs salīgstam.
Un Riry, nedomāju, ka satrakošos, man tagad ir tā, ka viens vārds un sabrukšu. Tā trīcu , ka pilnīgi taustiņus knapi pareizi spiežu. Takā izbiedēts trusis jūtos. Gribētos ticēt, ka nav vienalga. Varbūt jau arī nav nemaz tik ļoti vienalga, pēc tam pats tāds izbijies bija, varēja redzēt, bet atvainošanās nekāda.
Izolde , jā, droši uzraksti. :)
25.11.2015 10:31 |
 
Reitings 418
Reģ: 08.12.2011
Es negribētu dzīvot un man būtu grūti dzīvot ar vīrieti ar kuru ikdienā ( kad nestrīdamies) viss ir baigi labi un forši, bet pie lieliem strīdiem, kad situācija nonāk līdz tam, ka esmu gatava aiziet ( kaut vai demonstratīvi) , viņam savs lepnums un patmīlība būtu svarīgāks par mums, mūsu attiecībām un nākotni. Tas manuprāt no viņa puses būtu kaut kā, ne līdz galam vai?
25.11.2015 10:37 |
 
Reitings 418
Reģ: 08.12.2011
Un vispār tavam tekstam sitās cauri tādas bailes viņu nepazaudēt un lieki neizprovocēt, nenokaitināt, ne to nepateikt, ka šķiet tu runā par kaut kādu bumbu :D nu nav normāli tā trīcēt un drebēt par vīrieti, dzīve tāpat turpināsies ar vai bez viņa.
25.11.2015 10:43 |
 
Reitings 249
Reģ: 30.07.2015
daudzkārt piekrītu vichy
Man neliekas normāli, ja Tu tik ļoti baidies, viņu pazaudēt, ka jau sāc atļauties, ka Tevi sāpīgi aizvaino.
Kā Tu domā, cik ilgi Tava nervu sistēma to izturēs?

Man liekas, ja cilvēks mīl un ir sanācis tā nesmukāk uzvesties, tad viņam ir jāprot no sirds atvainoties un visiem veidiem labot savu kļūdu. Kāda vēl spītēšanās...?!?!
25.11.2015 10:47 |
 
Reitings 3903
Reģ: 03.03.2015
GOLDEN - tu man citās diskusijās licies stipra rakstura sieviete. Taču tas, ka tu spēj sevī absorbēt tik daudz negatīvisma, nemaz nav labi, jo reiz tas trauks ies pāri malām. Un izskatās, ka tas notiek jau tagad. Šāds stress ir kaitīgs veselībai, jo ķermenis ar to cīnās ar fiziskām izpausmēm. Tā arī veģetatīvajā distonjā var iedzīvoties.:-/ Es laikam tavā vietā nomainītu vidi uz dažām dienām, aizbrauktu kaut kur un izvēdinātu galvu, izlaistu to spriedzi laukā. Kaut vai uz mežu izkliegties no visa spēka.
25.11.2015 10:58 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits