Esmu 23 gadus veca un dzīvoju atsevišķi, taču apmēram reizi 2-3 nedēļās sanāk aizbraukt pie vecākiem. It kā viss ir kārtībā, kamēr visu daru tieši viņiem pa prātam. Kad esmu mājās, vispār nedrīkstu vakaros nekur iet, citādi mani noteikti izvaros un nogalinās. To laiku, protams, varu paciesties un nav obligāti nekur jāiet, taču tāda kontrolē un zāģēšana ir par visu, ko es daru. Piemēram, esmu sākusi mācīties dejot, un tagad man katru reizi ir jāklausās, kāpēc man to vajag, tiešām nevarēju atrast neko noderīgāku, uz turieni noteikti iet tikai tādi, kas meklē jaunas meitenes, ko izvarot. Tas tiek regulāri pieminēts arī telefona sarunās.
Kā lai vecākiem ieskaidro, ka es dzīvoju pati savu dzīviun daru tās lietas, ko pati gribu darīt? Mēģinu neņemt galvā to, ko viņi saka, taču braukšana pie vecākiem sāk palikt arvien nepatīkamāka. Iespējams, problēma ir tajā, ka es ņemu pie sirds negatīvās lietas, ko tuvie cilvēki saka, nevaru vienkārši pasmieties un sākt runāt ko citu.
Nebraukt arī nevaru, jo viņiem ir veselības problēmas un vajag šo to palīdzēt. Un tomēr tie ir un paliek mani vecāki... Taču brīžiem ar viņiem vienkārši vairs nav, ko elpot.
27
