Vecāki pārāk kontrolē

Esi mēģinājusi runāt? Tieši pateikt, kas nepatīk?

P.S. Naudu vecākiem neprasu. Visu, ko pērku vai daru, daru par savu naudu.

Esmu teikusi neskaitāmas reizes, bet viņi uzskata, ka es neko nesaprotu un viņi labāk zina, kas man būtu labāk.

Tavi vecāki ir cita gadu gājuma cilvēki, iespējams paši uzauguši un audzināti konservatīvi, un pieturas pie tāda modeļā. Vai saskatās visādus raidījumus, kā Degpunkts, un tad uztraucas. Varbūt vecāki zin , vai ir piedzīvojuši kādu nelāg atgadījumu?
Izskaidro mierīgi, izrunājies, ka būsi drošībā, nebūsi viena, ka tevi kāds atvedīs mājum ;)

Esi vienīgais bērns?

Labaak jau vecaaki, kas izraada drusku paarspiileetas ruupes, nekaa taadi, kam pilniigi vienalga, kas ar tevi notiek. Vinjiem tu vienmeer paliksi mazaa meitinja, lai cik gadu tev arii nebuutu un cilveekiem, kuru jauniiba ir pavadiita konservatiivaa laikaa, biezhi vien ir gruuti pienjemt to, ka muusdienaas daudzas lietas ir mainiijushaas.

Es ieteiktu vienkaarshi nestaastiit vecaakiem lietas, par kuraam zini, ka vinji tev piekasiisies.

Ir daudzas lietas, kuras es tiešām nestāstu, taču jūtos arī stulbi, jo man savā vecumā vajag vecākiem melot, ko vakarā darīšu, ar ko tikšos. Citādi būs jāklausās lietas, no kurām nervi būs beigti.

Lapin
Jā, esmu vienīgais bērns.

Nemelo, bet vienkārši noklusē daļu, kas varētu viņus satraukt, viņu un pašas nervu labā ;)

Es ieteiktu vienkaarshi nestaastiit vecaakiem lietas, par kuraam zini, ka vinji tev piekasiisies.

Nemelo, bet vienkārši noklusē daļu, kas varētu viņus satraukt, viņu un pašas nervu labā

Tev nav jāatskaitās, ar ko tieši ej un kur ej, pietiks, ja pateiksi, ka ar darba kolēģiem, piemēram vai kaimiņos dzīvojošo meiteni.


Vai nav tā, ka atsevišķi dzīvot sāki pavisam nesen?

miegalācis
Šis ir ceturtais gads.

Vai nav tā, ka atsevišķi dzīvot sāki pavisam nesen?

Šis arī varētu būt pie vainas.. Nesen, vai pārāk strauji.. Bet galvenokārt jau tevi tā uzpasē, jo esi vienīgais viņu bērns, cita neviena tik tuva vairāk nav. Ir tādi vecāki, kas nespēj laicīgi pārgriezt nabassaiti un pārlieku kontrolē savus bērnus arī tad, kad vajadzētu ļaut jau dzīvot pašiem..

Ar šadu lietu ir diezgan grūti cīnīties, vecākiem pašiem ir jāapjēdz, ka tas ir par traku.. Vajag mēģināt aprunāties un paskaidrot, ka tomēr jau esi liela un ir par traku..

Sāku dzīvot atsevišķi no pirmā studiju kursa. Bet šis ir otrais gads, kad neesmu finasiāli atkarīga no vecākiem.

Oi, kā es Tevi saprotu. Man nav tieši tā, kā Tev, bet ļoti līdzīga. Viņai nekad nav labi nekas, ko es daru, tas viss beigsies slikti, mani kaut kur nogalinās, apkrāps, esmu pilnīgi un galīgi un neapdomīga, kad es beidzot beigšu uzvesties kā pusaudze un vazāties riņķī pa pasauli, viņu nekad nepamet vēlme mani kontrolēt.

Un tas viss vēl tagad, kad man ir 27 gadi, es dzīvoju atsevišķi no 18 gadu vecuma, esmu precējusies. Un viņa nav ne veca, ne nevarīga, viņa ir pievilcīga, žiperīga sieviete, viņai ir vīrs-mans tētis, draudzenes, intereses, neskaitāmi hobiji, tomēr mīļākais hobijs-atņemt gaisu saviem bērniem. Un mēs viņai esam trīs. Pietiek enerģijas nomocīt visus.

Ko es daru? Ignorēju, vismaz cenšos. Reizēm vienkārši neatbildu uz zvaniem. Tiekamies samērā bieži, ļoti bieži uz visu šito reaģēju tā, ka sastāstu viņai visādas muļķības, vēl briesmīgākas par tām, ko viņa iztēlojas, vienkārši pavelku viņu uz zoba un pasmejos. Jo, ja to visu uztvertu nopietni, prātā sajuktu. Un, ja ļautu viņai vaļu, mēs visi ģimenē būtu viņas marionetes.

Es viņai pat vairs nemeloju, vienkārši visu, kas notiek, pasniedzu vēl baisākā gaismā un nolieku klausuli vai aizeju prom. Lai tak cepās un ņemās.
Esmu sapratusi, lai arī viņa ir mana mamma un es viņu bezgalīgi mīlu, bet viņai ir problēmas ar privātumu robežām un vēlmi kontrolēt visu un visus. Un tā nav mana vaina.

Šķiet, ka daudziem ir paranoja par izvarošanu sakarā ar bēgļu krīzi un to, kas notiek citās valstīs - cik ļoti strauji aug izvarošanas gadījumu skaits. Mana māsa arī visu laiku dusmojas uz jaunāko māsu, ka viņa līdz 8iem vakarā sēž universitātes bibliotēkā, jo tas esot slikts rajons un tur pēc sešiem nevajagot palikt. Un māsa nebūt nav vidēja/veca gadagājuma cilvēks, tā ka te pat nav nozīmes paaudzei un vecumam - daudzi uztraucas par saviem ģimenes locekļiem un tuviniekiem.

23 gadi ir vecums, kad cilvēks pats jau var un daudzi arī ir vecāki. vnk pārtrauc viņos klausīties, ja nesaprot, tad neaizbrauc ciemos kādu gadu. es tā izdarīju, likās mierā. vnk pārrauj to nabassaiti, kontakti ar vecākiem tā pat tev prieku nerada, kāda jēga?

Jūtu Tev līdzi!

Jā pārrauj to nabassaiti.
Es kopš dzīvoju atsevišķi - attiecības ar vecākiem ir uzlabojušās. Vienam otru liels prieks satikt, kaut reizi divās nedēļās kad viens pie otra ciwmojamies.

Ar tēti man nebija īsti labas attiecības. Mēs viens ar otru īsti nerunājām kad dzīvoju pie vecākiem. Bet tagad ir tā,ka - ļoti forši ir satikties,parunāties,sazvanīties vai uztaisīt "family chat" whatappā.. es,tētis,māsa,mamma... :)
Un vecāki ļoti palīdz mums cik nu spēj, kā arī es ar savu draugu braucam pie viņiem palīdzēt darbos., jo ir privātmāja piepilsētā.

Bet Tu autore-mazāk šos ņem galvā,brauc mazliet retāk ciemos un ar laiku viss mainīsies - būsiet sailgojušies viens pēc otra. Un atkal redzēšanās būs visforšākais kas var būt - jo ģimene ir ģimene. :)

Pasaki, ka pārtrauksi kontaktētirs ar vecākiem, ja viņi visu laiku izteiks nepamatotus komentārus. Talefonsarunās pasaki, ka esi pieaugusi sieviete, un ja viņi to nevar pieņemt, ieradīsies ciemos ne ātrāk kā uz Ziemassvētkiem

Bez stingrības neko nepanāksi