Teātris

Nesen biju uz Rudens sonāti. Vakar skatījos raidījumu Personības 100 grami kultūras par gleznotāju Zariņu dzimtu, un Vija Zariņa teica, ka viņas meitas bērnībā no gleznām lupinājušas krāsu līdzīgi kā bērni mēdz no rētas mēdz pa gabaliņam nokasīt kreveli, un man šķiet, ka tas arī būtu visprecīzākais apzīmējums arī šai izrādei - vecu rētu nerimtīga lupināšana.
Attiecību mežğīņu vērpšana Ķimeles garā, tajā pašā laikā izrāde īsteni bergmaniska. Skaista. Ļoti.

Varbūt kādai ir kāda atsauksmīte par "Pilna Māras istabiņa" JRT?

Es, savukārt,pirms pāris nedēļām apmeklēju izrādi "Ziloņa dziesma" Dailē. Tāda dīvaina. :D Kaut arī izrāde ilgst tikai nedaudz vairāk par pusotru stundu, bija baigi nogurdinoši skatīties un jau pēc 10 zālē pavadītām minūtēm sāku skatīties uz skatuves esošajā pulkstenī un nedaudz pat gaidīt izrādes beigas, jo uz skatuves nenotiek nekas cits kā saruna starp 2, brīžiem 3 cilvēkiem (vairāk aktieru izrādē nav), turklāt tā saruna prasa nepārtrauktu domāšanu līdzi, tā nav tāda izrāde, kuru vienkārši skatīties, īpaši nedomājot līdzi. Tā pa īstam es izrādes jēgu un būtību sapratu tikai pēc visas izrādes noskatīšanās, izrādes laikā es neko tur nesapratu- kas un kāpēc notiek, tikai pēc beigām ir skaidrs, ka katram teikumam izrādē bijusi nozīme un dziļāka doma, visi "kāpēc?" kļūst skaidri. Ok, nav jau slikta izrāde, kopumā diezgan normāla, bet tie, kas grib vienkārši aiziet uz teātri izklaidēties un nedaudz atpūtināt prātu- neejiet uz šo izrādi! :D Jo izrāde pati ir tāda, pēc kuras gribas uz mirkli ne par ko nedomāt, tāds pamatīgs treniņš prātam tā izrāde ir. Bet nu neteiktu, ka bezjēdzīga un nebūtu vērts iet, gluži vienkārši- nav no viegli izklaidējošajām izrādēm.