Es vakar biju uz Brodskis/Barišņikovs. Es pirmo reizi mūžā teātra izrādes laikā biju tik ļoti koncentrējusies, ka nepamanīju, kā laiks paiet. Izrāde ir skumja un skaudra, ja ir lasīta Brodska biogrāfija, ir vieglāk uztvert visu kopumu. Izrāde aizķēra ar savu personiskumu no Barišņikova puses. Līdzīgi, kā viņa izstāde Biržas Namā. Tā vien liekas, ka tā bija tāda kā atvada no Mishas puses no savu draugu, kā cieņas izrādīšana pret viņa daiļradi. Un beigās, kad viņš pateica, ka nolasīs Brodska dzejoli, kas bija sarakstīts 17 gados, es jutu, kā man gribās raudāt. Varēja just, ka Misham pietrūkst sava drauga. Hermanis ir ģēnijs, ka izlēma radīt šādu izrādi. Pēc gada aiziešu vēlreiz.