Celšanās kājās un ovācijas pēc izrādēm ir tāda visai slidena lieta.... Noteikti nevēlos teikt, ka konkrētā izrāde ("Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu") nebūtu pelnījusi sajūsminātu attieksmi, tomēr ne vienmēr tas ir rādītājs absolūti izcilai izrādei, priekšnesumam(t). Pirms kāda laika biju Starptautiskajā garīgās mūzikas festivālā, kur savus jaundarbus pirmatskaņoja Rihards Zaļupe, Jēkabs Jančevsks un Jānis Aišpurs (no "Sound Poets"). Milzīgas ovācijas saņēma Aišpurs, kaut viņa akadēmiskās mūzikas darbs bija ļoti slikti strukturēts un visvājākais no visu triju skaņražu veikuma. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņš ovācijas saņem avansā par savu darbību "Sound Poets", ne par konkrēto veikumu... Mēs mājās pēc tam pārrunājām - cerams, māksliniekiem ir pietiekami paškritikas uz sevi godīgi paskatīties, lai būtu vietas izaugsmei un spējai zarus plest ne tikai uz sāniem, bet tiekties arī uz augšu. Skatītāju medus upes var būt saldas, taču tajās var arī kārtīgi ieķept(t)
Pēdējā izrāde, kur biju, - tiešraides seanss "Citadele" - McVicar režija Verdi "Trubadūrs" ar Ņetrebko un Hvorostovski galvenajās lomās. Tas, ko izdarīja Hvorostovskis grāfa di Lunas lomā bija fantastiski, turklāt, zinot vēl to, ka dziedātājs vasarā paziņoja, ka uz laiku atceļ uzstāšanos, jo viņam ir smadzeņu audzējs. Savukārt tik izsmalcinātu un ekspresīvu sāpju dziedājumu Ņetrebko izpildījumā sen nebiju dzirdējusi. Kārtējo reizi viņa apliecina, ka viņa pelnīti šobrīd ir viena no pasaules top dziedātājām:-)
Uz teātra izrādi neesmu šosezon bijusi, bet vēl jau tikai sākas ieskrējiens teātra izrādēm:-) Esmu bijusi uz šeit jau pieminēto "Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu" pagājušajā sezonā. Domāju, nožēlot nenāksies, būtisku iebilžu nav, bet mans visu laiku nepārspēts favorīts tāpat joprojām paliek Formana filma ar Nikolsonu galvenajā lomā:-)