Es domāju, ka kaut kādā dzīves periodā pat ir labāk būt vienam, kā attiecībās. Tad, kad cilvēkam ir jāattīsta sevi, jāveicina savas personības izaugsme, tad tas ir vieglāk izdarāms, ja neesi attiecībās.
Pati praktiski vienmēr esmu bijusi attiecībās un esmu ļoti saradusi ar to, un, lai arī spētu dzīvot bez attiecībām, jo jūtos pietiekami pašpārliecināta un pašpietiekama šobrīd, tomēr , domāju, ka patiesi laimīga es nebūtu, jo nespēju iedomāties, kā es spētu aizstāt tās emocijas, ko šobrīd gūstu attiecībās. Jā, draugi, ģimene, darbs, hobiji - tas viss ir lieliski, bet tomēr nedod tādas emocijas, kā mīļotais cilvēks blakus, kas katru vakaru aizmiegot cieši samīļo, no rīta sabučo un uzsmaida blakus, rūpējas un pienes gultā siltu tēju, kad esi slima. Lai cik tuvas man būtu draudzenes un mamma, mans tuvākais cilvēks un labākais draugs tomēr ir mans mīļotais cilvēks, kam es varu stāstīt pilnīgi visu un darīt viņa klātbūtnē jebko. Un tas ir neatsverami.