Nekad neesmu īsti sapratusi tos, kuri kolīdz ir vieni bļauj "aaa, esmu viens/a, man ir vientuļi". Iemācies vispirms dzīvot, izdzīvot sāpes, saprast, ko tev dzīvē vajag, ko nē un tad gaidi, kad notiks, kam jānotiek. Pat negaidi. Vienkārši nedomā par to. Dari, kas Tev jādara, strādā, mācies, attīsties, nonāc līdz tam, ka esi lepns/a ar sevi! Un tad sāc domāt. Nevajag paļauties apkārtējo manipulācijām. Tas, ka mamma vai krustmāte bieži jautā "Vai Tev kāds ir? Kāpēc nav? " taču nenozīmē, ka Tev vajag. Tā ir tikai ziņkāre un lai arī cik tuvs cilvēks nebūtu, otram nav nekādas daļas, gar Tavu personīgo dzīvi tādā līmenī - ar ko guli, ko mīli, ko neieredzi, ja vien pati nevēlies to teikt. Ja Tevi nesaprot - izvairies no tādiem cilvēkiem. Atrodi dzīvē cilvēku, kas saprot un nespiež mainīties, neko neuzspiež, ļauj būt Tev!