cik daudz?

Nedomāju, ka Tev ir jāstāsta par katru (ne pārāk tīkamo) cilvēku, ar kuru draudzējies, katru nesmuko džemperi, ko mēdzi valkāt, katru slikto vārdu, ko pateici mīļajai mammai.

Stāstot par sevi, mēs tomēr lielā mērā gūstam iespēju parādīt sevi no vēlamās, pašam patīkamās puses. Nemelo, bet necenties par visām varēm atklāt katru nepatīkamo pagātnes sīkumu.

Un noslēgumā - skanēs banāli, bet, kad būsi sastapusi dvēseles radinieku, maz būs tādu lietu, no kurām kautrēsies.

Lai izdodas!

Un noslēgumā - skanēs banāli, bet, kad būsi sastapusi dvēseles radinieku, maz būs tādu lietu, no kurām kautrēsies.

Pasmaidīju! Paldies. Līdz šim neesmu iedomājusies, ka jebkad būtu kāds no kura nebūtu kauns, ja pat no sevis ir. Reizēm pat noliedzu lietas pati savā galvā, liekas, ka nepazīstu to agrāko cilvēku, bet sāpīgi, jo tā tomēr biju es.

Viirs zina par manu pagaatni tikpat kaa visu, arii negatiivas lietas. Nedomaaju, ka par to vajag kauneeties, mums katram ir savi skeleti skapii. Man personiigi neintereseetu tas, kaads cilveeks kaadreiz ir bijis, man interesee, kaads vinjsh ir tagad.

Draugs par mani zina visu, bet man arī nekas tāds nav bijis, ko nevarētu pastāstīt. Draugam gan ir ļoti, ļoti daudz dažādu notikumu, arī kauns no tā, kāds agrāk bija, ar kādiem cilvēkiem kontaktējās. Varbūt sākumā es nedaudz vairāk painteresējos, bet viņš īsti runāt par to tēmu negribēja un tad es nomierinājos. Tagad zinu pilnīgi visu un visu viņš ir stāstījis man pats. Pa mazai epizodei, mazam notikumam, tad kad gribēja izkratīt sirdi un lai es zinātu. Bet mēs par to vairs nerunājam. Es novērtēju, ka viņš man uzticējās un zinu, ka viņam bija ļoti grūti par to runāt. Pārējais man neinteresē, svarīgākais ir tas, kāds cilvēks viņš ir tagad.

Paldies Jums. Varbūt vēl kādai ir viedoklis, pieredze?

cik daudz par jūsu pagātni, bērnību, dzīves gājumu grib uzzināt Jūsu otra pusīte? Un vai nepatīkama pagātne var ietekmēt attiecības?

Godīgi sakot mana otra pusīte neko īpaši nejautā jo es pati tik daudz runāju ka pati pastāstu visu, līdz šim nekādus iebildumus nav vērsis pret manu pagātni. Ja arī es ko pati pajautāju, tad to viņš arī mierīgi pastāsta, bez iebildumiem.
Jā, nepatīkama pagātne es uzskatu ka var ietekmēt attiecības, it īpaši ja nav pārliecība ka tā pagātne tur tiešām ar paliks, nevis atgriezīsies.

Mana pusīte neko īsti negrib zināt, bet pati esmu šo to pateikusi, ko varbūt citiem neteiktu ;) vienkārši uzskatu, ka mēdz būt arī tādas privātas, personiskas un delikātas lietas, kuras varbūt ir jāzina dzīvesbiedram, vienalga vai gribi atzīties vai nē...

Draugs ir stāstījis, tā speciāli nejautāju, no sākuma kaitināja, kad kaut ko izteicās par savām bijušajām, ne jau salīdzināja, bet ka meitenes ir krāpušas utt.
Protams, pati arī esmu stāstījusi par bērnības blēņām, vidusskolu, universitātes laikiem.

Ja ir pagātnē kas tāds, kas nepatīk- nestāsti. Melot arī nevajag, vienkārši noklusē. Tas ir mīts, ka ja attiecības, tad ir jābut pilnīgai atklātībai par visu. I
Man arī ir bijusi visai traka jaunība, par ko pa lielam neesmu stāstījusi savam vīram.Jā, viņš to pieņemtu, taču viņam būtu ļoti nepatīkami.
Dzīvē jau visādi mēdz būt- šāda vaļsirdīga atzīšanās pēc tam var tikt izmantota pret tevi pašu. Piem., strīda laikā var tikt izteikts kas aizvainojošs sakarā ar to.

Jā, viņš to pieņemtu, taču viņam būtu ļoti nepatīkami.

Tieši tāpat uzskatu, tāpēc pļāpāju ar saprātu.

Ir viens skelets, ko, iespeejams, kaadreiz pat naaksies atklaat, bet pashlaik nevaru, paaraak gruuti.

Vēl kas - ja otram cilvēkam ir tik notikumiem un atmiņām bagāta dzīve, jau no bērnības bijis "no augstiem plauktiem", ir daudz redzēts, daudz kur būts, bet man pašai nav nekas tamlīdzīgs. Pilnīgi negribas domāt par to, ka pienāks brīdis, kad par visu šo būs jājūtas tiešām stulbi. Pat ja varu kaut ko noklusēt, tad nevaru jau izdomāt kaut ko nebijušu.
Vai cilvēks var pieņemt otru ar visu to, ka dzīves veidi ir bijuši/ir ļoti krasi atšķirīgi vai arī tas ļoti atgrūž?

Es domāju, ka Tev nav jābaidās veidot attiecības. Pagātne ir pagātne, un nevajag ļaut tai sabojāt Tavu nākotni.

Iesaku attiecību sākumā neko par šo savu nepatīkamo pagātnes posmu nestāstīt, jo nevar zināt, kā attiecības veidosies tālāk. Ja viss izvērsīsies ļoti nopietni un šim cilvēkam patiešām uzticēsies, tad varbūt kādreiz pašai sagribēsies izkratīt sirdi un tad arī kaut ko varēsi pastāstīt. Bet neuzskatu, ka Tev ir obligāti jāstāsta viss, vai kaut kas, ko Tu pati nevēlies.

Manējais par manu pagātni zina daudz, bet tur arī nav nekā baigi slēpjama. Ir šis tas ko nezina, bet to es arī gribu paturēt pie sevis un miers. Un nav arī tā, ka viņš baigi prasītu, lai es atskaitos par visu, kas noticis pirms viņa.

Jackie, ja nav noslēpums, tas ir kāds konkrēts notikums Tavā dzīvē vai kaut kas plašākā mērogā?

Vēl kas - ja otram cilvēkam ir tik notikumiem un atmiņām bagāta dzīve, jau no bērnības bijis "no augstiem plauktiem", ir daudz redzēts, daudz kur būts, bet man pašai nav nekas tamlīdzīgs. Pilnīgi negribas domāt par to, ka pienāks brīdis, kad par visu šo būs jājūtas tiešām stulbi. Pat ja varu kaut ko noklusēt, tad nevaru jau izdomāt kaut ko nebijušu.

Nu nav jājūtās ne stulbi, ne kaut kas jāizdomā. Meli nāk gaismā un tad gan tiešām var sanāk ļoti stulba situācija. Ja viņam Tu tiešām patiksi, tad nebūs svarīgi, ka Tev nav tik interesanta un bagāta dzīves pieredze. Jo nākotnē to varat izveidot kopā :-)

pagaatnee tak visiem visadi brinumi bijushi, visiem ir kas taads no kaa kautrejas utt. Mans draugs zin daudz, protams, visu uzreiz nevar un nemaz nevajaga izstaastiit, bet ar laiku jau taapat. Nezinu, es nekautreejos staastiit. Vins zin kada esmu tagad un tas ir pats svarigakais, un to kas bijis, tas jau bijis un vairs neskaitas :D

Mums abiem tā īsti nav pagātnē nekā tāda, kas otram baigi nepatiktu, bet vispār man šķiet, ka draugs par mani zina katru sīkumu, katru notikumu. Ja kaut ko nezina, tad tikai to, ko es pati neatceros. :D Katrā ziņā man patīk, ka viens par otru zinām visu un neko neslēpjam. Man laikam būtu grūti dzīvot kopā ar cilvēku, kuram kaut ko noklusēju vai kurš negribētu par mani ko zināt. Bet nu varbūt atkarīgs no tā, kāda tā pagātne..

Pa lielam jau gandrīz visu zina. Katrā ziņā man nav nekādu pagātnes rēgu un lietu, ko būtu kauns atklāt.

Man ir dažas lietas, kuras ir kauns atklāt citiem, visādas tīņu gadu lietas. Bet draugs par to visu zina. Pagātne ir pagātne. Galvenais, kāds tu esi tagad.

Diezgan daudz runājam par pagātni, bērnību, skolas laiku piedzīvojumiem, par ģimeni.. Abi ar interesi klausāmies :)

Neizplūstu stāstos par bijušajām attiecībām. Uzskatu, ka pietiek zināt to, ka tādas bijušas un lielos vilcienos saprast, kāpēc vairs neesam kopā :) Ja jau kaut ko stāsta, tad otrs cilvēks gribot negribot informāciju analizēs un padomās dzirdēto.. nevēlos, lai manas neizdevušās attiecības mājotu viņa prātā :)