Ģimene vs draudzenes

Man personīgi, lielākā daļa brīvā laika paiet kopā ar ģimeni, gan brīvdienas, gan atvaļinājumi. Pat neprasās vēl kaut ko vēl ņemties ar draugiem.

jus uz dzimsanas dienbu piemeram aicinat tikai savu vecakus? Uz ligo, jauno gadu vai pilsetas svetkiem ari tikia ar veckaiem vai divataa? Kaut ka jocigi, ari uz copiu vai ar teltim vai laivojot tikai ar gimeni? Kur draugus likat?

man pašai priekš sevis visslabākais padoms ir - nepadarīt vienu cilvēku par savu visu pasauli un neatstāt cilvēkus kas bija pirms viņa - novārta. Tieši tik vienkārši.

Ļoti labi teikts! Manuprāt, veselībās attiecībās - neatkarīgi no tā vai esi ar otru kopā gadu vai desmit gadus - ir tikai normāli laiku sadalīt tā, lai varētu to veltīt gan ģimenei un otrai pusītei, gan draugiem, kuri bijuši blakus vēl ilgu laiku pirms vispār šī otra pusīte parādījās pie horizonta. Man vispār nav saprotami tie pāri, kuri viens otru ierobežo un tiklīdz parādās ģimene, tā sievas jauno kurpju pirkšana ir prioritāte, tāpēc vecis lai nesapņo par copi ar draugiem. Un otrādāk. Jā, ģimene ir svarīga, taču vismaz es personīgi nespētu pat pieļaut domu, ka varētu tā pēkšņi atmest ar roku gadu ilgai draudzībai, lai visu savu laiku veltītu tikai vīram. Tieši tāpat es nekad mūžā negribētu, lai vīrietis manis dēļ atteiktos no laika kopā ar draugiem.

Mans vīrs man ir 1.plānā, visi draugi un draudzenes pēc tam. Varbūt tādēļ, ka man nav ne ar vienu best friends attiecības! Agrāk bija, bet kad satiku tagadējo vīru, draudzenes mani vnk uzmeta, praktiski pārstāja zvanīt un rakstīt, un lai cik es pūlētos to visu atjaunot, tās foršās draudzeņu attiecības vnk izdzisa... Tāpēc es vairs necenšos nemaz uzturēt tādas superdraudzīgās attiecības ne ar vienu, vairāk koncentrējos uz savu ģimeni! :) Ir cilvēki, ar kuriem varu aiziet uz kino, paballēt, bet viņi man nekad nebūs svarīgākie šajā dzīvē! :)

Draugi un draudzenes, līdz ar vīrieša (bērna un laulības) parādīšanos, protams, nonāk citā, paralēlā plānā. Taču tas nebūt nepadara šos cilvēkus, kas ir bijuši mums līdzās padsmit gadus, par mazsvarīgiem.

Ir jāvar atrast līdzsvars starp ģimeni un draugiem. Viens neizslēdz otru.

+++

Tieši tas arī tika uzsvērts tajā diskusijā. No kurienes esi rāvusi pretējo? Bet laikam tas tā.. katrs lasa tikai to, ko vēlas

Draugi nāk un iet. Turklāt, ir pierādījies, ka draudzenes ir kuces un nemaz nav draudzenes, tāpēc neizjūtu īpašu vajadzību

:D
+, mana pieredze tāda pati

Piekrītu tām meitenēs, kuras saka, ka "nevar vienā spainī likt".
Draudzenes ir bijušas 10, 15 gadus. Protams, ka viņas mani uztrauc un par viņām rūpēšos, aizstāvēšu.
Vīrietis ir savukārt cita runa. Mēs dzīvojam kopā, plānojam nākotni, sēžam viens pie otra un turam rociņu, kad kāds no mums ir slims, rūpējamies līdz paši krītam.

Arī manam vīrietim ir draugi, kuri var piezvanīt 2os naktī un teikt - klau, mani pameta "Māra", man vajag iedzert. Un es to saprotu. Tāpat viņš saprot, kad man ir jāpalīdz draudzneei, kura salauzusi degunu, nokļūt slimnīcā, kaut mums mājas ballīte.
Ir lieliski, ja abas puses saprot šo draudzību un neviens nav tā teikt "apvainojies", par puišu un meiteņu vakariem.

Dionysus - un ģimenes draugu jums nav? tikai tu+sieva+bērni?

Ja attiecības ir labas, tad visi draugi paiet otrā plānā, jo gribas vairāk laika pavadīt divatā. Un kad ir ģimene un bērni, tad vēl vairāk brīvā laiku sanāk pavadīt ar to.

Man personīgi, lielākā daļa brīvā laika paiet kopā ar ģimeni, gan brīvdienas, gan atvaļinājumi. Pat neprasās vēl kaut ko vēl ņemties ar draugiem.

man pašai priekš sevis visslabākais padoms ir - nepadarīt vienu cilvēku par savu visu pasauli un neatstāt cilvēkus kas bija pirms viņa - novārta. Tieši tik vienkārši.

tiesi ta!

Nekad nekādi draugi nebūs man pirmajā vietā. Mans vīrs un bērns , ģimene vienmēr būs pirmajā vietā.

Pirmajā vietā man būs ģimene . Draugi nāk un iet. Turklāt, ir pierādījies, ka draudzenes ir kuces un nemaz nav draudzenes, tāpēc neizjūtu īpašu vajadzību :D Labāk draudzējos ar vīriešiem :D

man pašai priekš sevis visslabākais padoms ir - nepadarīt vienu cilvēku par savu visu pasauli un neatstāt cilvēkus kas bija pirms viņa - novārta. Tieši tik vienkārši.

katrā ziņā vīrs man draugus nekad neaizstās un viņa dēļ es no draugiem neatteiktos. Un viņš no manis neko tādu arī neprasītu, tas tika noskaidrots jau pašā sākumā

mums arī šis jautājums tika noskaidrots vēl tajos laikos, kad es biju greizsirdīga uz viņa labāko draudzeni :D pēc tam jau sapratu, ka viņiem ir čomiskas māsas un brāļa attiecības, nevis kaut kas tāds kā es sadomājos :D tāpēc nemaz nelieku izvēlēties, jo zinu, ka viņš izvēlētos viņu, nevis mani...

Un piekrītu tām, kuras uzskata, ka otra pusīte un draugi ir dažādas kategorijas un nav sakārtojamas vienā svarīguma skalā ;-)
Tikpat labi - līdz ar draugu parādīšanos vecāki nobīdās otrajā plānā un ar otras pusītes parādīšanos, vecāki nobīdās trešajā plānā? Un kad parādās bērni, tad tā taču vispār ir prioritāte :-D manuprāt, tā nav.

Veselīgās attiecībās vispār nevajadzētu būt tādai situācijai, ka ir jāizvelas starp ģimeni un draugiem. Šie abi komponenti ieņemt tavā dzīvē dažādas lomas, un abas ir ne mazāk svarīgas.

Ir jāvar atrast līdzsvars starp ģimeni un draugiem. Viens neizslēdz otru.

++

Man abi ir svarīgi un abiem savā dzīvē spēju atrast laiku. Tā ir bijis vienmēr un būs vienmēr. Es neuzmetīšu savas draudzenes, kuras ir bijušas man blakus un atbalstījušas vienmēr, tikai tāpēc, ka esmu attiecībās.

Piekrītu arī šim:

Draudzene ir mazliet kas cits, virs kas cits. Draudzenbi zinu no 2 gadu vecuma,m viru iepazinu daudz daudz velak. Tie abi ir man svarigi cilveki.

Neizteicos iepriekšējā diskusijā, tāpēc izteikšos laikam te. Draudzenes man ir svarīgas, bet noteikti tās nav un arī nekad nebūs svarīgākas par manu vīrieti. Vīrietis ir tas, ar kuru esmu kopā diendienā, tas ar ko kopā veidoju plānus tālakai dzīvei, bet protams, vienmēr vajag kādu draudzeni, kura uzklausīs mani un ko uzklausīšu es. Vispār nevar salīdzināt draudzeni un otro pusīti, jo tās ir divas atšķirīgas lietas.

Šī būs tā retā reize, kad piekritīšu Rīdziniecei.

Man vispār šķiet nekorekti kaut kā dalīt svarīgākajos un nesvarīgākajos sev tuvos cilvēkus. Un draudzenes man ir tikpat svarīgas kā vīrs, vecāki, utt.
Protams, ar gadiem mainās kaut vai brīvā laika pavadīšanas veids - ja 20 gados šturmēju klubiņus piektdienu vakaros, tad tagad jūtos laimīga arī pavadot piektdienu ar vīru pie TV. Bet tas nenozīmē, ka man vairs nav vajadzīgi vīna vakari ar draudzenēm.

Es ceru, ka tad, kad mēs apbērnosimies, tad mūsu bērni arī satusēs. Tas būtu ideālākajā variantā. :)

Man vispar nav blakus otraa plana cilveku. Draudzene ir mazliet kas cits, virs kas cits. Draudzenbi zinu no 2 gadu vecuma,m viru iepazinu daudz daudz velak. Tie abi ir man svarigi cilveki. Turklat man ir otrais virs, un tapat draudzenei bet mes ka esam kopa ar drusku ta ari busim.

Man būtu grūti dzīvot zinot šādu savās otrās pusītes nostāju.Protams, es nekad neprasītu, savam vīram,lai viņš atsakās no saviem draugiem, bet tomēr , būtu nepatīkami zināt, ka savā veidā es esmu zemāka kā viņi.

Nu tajā pašā laikā draugi man vīru arī neaizstāj.
Es negribētu dzīvot ar cilvēku, kas būtu gatavs atteikties no cilvēkiem, kas bijuši blakus visu mūžu, jo dzīvē parādījusies sieviete. Manuprāt, tas neliecina par to, kas cilvēks ir pamatīgs, uz viņu var paļauties, viņš nepagriezīs muguru.

57days pareizi uztvēra manu domu ...